taustiņi zied kā pelējums

paga, kas tur bija teikts? | svarīgi, ja? | un kas notiks tālāk?

31 December 2013 @ 12:56 am

viens no diviem

man nesen gadījās tāda situācija - runājos ar meiteni, ko pazīstu ļoti labi, un viņas līgavaini, ko nepazīstu gandrīz nemaz. līdz šim zināju, ka līgavainim ir ļoti svarīgi laulāties baznīcā, un šī iemesla dēļ līgava pēdējos mēnešus apmeklē randiņus ar mūķeni, kuros tiek iepazīstināta ar katolicismu, lai izdomātu, vai gadījumā tomēr nevēlas nokristīties utt, un formāli tikt pievienota katoļu rindām. cik to mēnešu laikā runājām, šķita, ka nekristīsies gan, bet tagad pēkšņi tās situācijas +/- sākumā tiku informēta, ka tomēr kristīsies, tad tur visādi argumenti, kāpēc. un, lūk, šeit tā līdz galam sākas situācija. kaut kā no līgavas stāstītā biju sapratusi, ka puisim tā vēlme laulāties baznīcā esot drīzāk vienkārši sentimentāla (a la "smukākas bildes") un lai izpatiktu dziļi reliģiskiem radiem, un ka jauneklis pats nav reliģiju praktizējošs, bet te pēkšņi, kamēr viņa apstāsta savus (galvenokārt racionālos/pragmatiskos un ticēšanu dievam nekā neietverošos) iemeslus, šis sāk pa vidu mētāties ar frāzēm par to, ka ticība ir sirdī, nevis prātā, un nevajag mēģināt to racionalizēt, un vēl visādiem tādiem "DIEVS!!!!!!!" tekstiem, un es nekādi nevaru saprast, vai tas ir domāts nopietni vai arī tāds tematisks joks. un es šausmīgi samulsu, jo negribas jau it kā cilvēku, ko nepazīstu, bet kas acīmredzot nākotnē figurēs manā sociālajā lokā, ja (jo!) es vēlos uzturēt attiecības ar līgavu, aizvainot, sākot smieties par kaut ko, ko es esmu sapratusi kā joku, bet kas patiesībā izrādās ārkārtīgi nopietns dzīves aspekts, vai komentējot kādus no tiem viņas iemesliem ar pietiekami kritisku nostāju. stulbi smaidīju un izteicu tādas jēgpilnas frāzes kā "mmmm", "ahā", "ak tā" un "katrs taču var no jau izstrādātas sistēmas paņemt tieši sev vajadzīgo", bet kaut kā nevaru par šo pārstāt domāt, jo, nu, tas galīgi nav tas, ko es būtu jaunietei atbildējusi, ja man nebūtu jāraizējas par korektumu. tik neērta sajūta, un nepatīkama pēcgarša, gandrīz vai tā, it kā būtu ņēmusi un kādam samelojusi, lai gan it kā taču pareizā izvēle, viss kā parasti, kad runa par sarežģītām tēmām un līdz galam nesavietojamiem viedokļiem - neesmu nevienam bāzusies virsū ar kaut kādu savu uzskatu cildināšanu, esmu respektējusi un uzklausījusi viedokli. bet kaut kas tomēr nav tā. gan jau sapratīšu, kas, cerams, ka nebūs pārāk traki.

piešņauktā salvete | nošķaudīties

( Post a new comment )

saccharomyces on December 31st, 2013 - 03:11 pm

es ļoti, ļoti piekrītu par atklātību un to, ka nevajag ļaut cilvēkiem dzīvot ilūzijās a la "visi tā dara", bet tai pat laikā neliekas arī, ka tas tā universāli pielietojams pilnīgi jebkurā situācijā. nu, piemēram, es negrasos cilvēkiem, par kuriem es jau zinu, ka viņi tic dievam un mierīgi tā arī dzīvo, nevienam neskādējot un neskraidot apkārt sludinādami, kaut kā izrādīt savu nepiekrišanu katru reizi, kad viņi garāmejot piemin to savu pārliecību neuzbāzīgā kontekstā, ja vienreiz jau esam noskaidrojuši, ka šai jautājumā mums domas dalās. nu, piemēram, ka ir lūguši dievu vai bijuši baznīcā, līdzīgi kā cilvēks ar suni varētu pieminēt tā staidzināšanu, lai atstāstītu kādu ar to saistītu notikumu. šis gan, protams, īsti neattiecas uz aprakstīto situāciju.

tagad man arī sāk likties, ka galvenais diskomforta iemesls varētu būt gaidas vs realitāte, jo citkārt, ar to meiteni runājot, vienmēr bija tāda ļoti kritiska un refleksīva noskaņa attiecībā uz reliģiju, un tas, ka it kā tādā pašā kontekstā pēkšņi tiek (it kā tas būtu pilnīgi normāli) iesaistīta kaut kāda pilnīgi pretēja nostāja, vienkārši ļoti izsit no sliedēm, apmēram kā, mierīgi un ar baudu dzerot tēju, pēkšņi saprast, ka kārtējais malks ir izrādījies marinētu gurķu ekstrakts.

(Reply) (Parent) (Thread) (Link)

virginia_rabbit on December 31st, 2013 - 04:05 pm

tev vajadzēja vaicāt, kas ir noticis un kāpēc.. ja radās tādi jautājumi. vnk tas tik un tā stāvēs starp jums un kaut kā bojās draudzību. bet, es domāju, ka labi draugi un pat labi paziņas var palikt draugos, pat ja tur ienāk kaut kādas nepieņemamas pārliecības pa vidu.

man nupat bija tāds gadījums, kad sanāca pateikt meitenei, kas ir smagi slima, ka viņas izvēlētā alternatīvā ārstēšanās metode, manuprāt, ir šarlatānisms. es sajutos briesmīgi, jo viņu ļoti sāpināju, jo viņa to ir atstājusi kā last hope. bet tik un tā uzskatu, ka būtu muļķīgi piebalsot pārējiem, kas viņu mudina uz šo aplamo soli, kamēr varbūt vēl ir iespēja apšaubīt, pārdomāt un veltīt enerģiju labākas metodes meklēšanai.

(Reply) (Parent) (Thread) (Link)

saccharomyces on December 31st, 2013 - 04:28 pm

jā, es arī noteikti plānoju par šo parunāt ar viņu pašu vēl, pajautāt, cik ļoti reliģiōzs tas puisis tad galu galā ir, ar ko man jārēķinās, ar viņu kaut kad komunicējot, ja šī tēma parādās, un kā īsti tas ietekmē viņas pašas nostāju - es vienkārši tos jautājumus labprāt uzdotu bez (man) sveša cilvēka klātbūtnes, un tovakar nebija izdevības.

un visu cieņu Tev par to, ka spēji tā izdarīt, man grūti pat iedomāties, cik smagi ir kaut ko tādu paveikt. bet kādam tas ir jādara, jo sevišķi, ja patiešām ir vēl citas metōdes, ko varētu aplūkot un izvērtēt.

(Reply) (Parent) (Link)