es ļoti, ļoti piekrītu par atklātību un to, ka nevajag ļaut cilvēkiem dzīvot ilūzijās a la "visi tā dara", bet tai pat laikā neliekas arī, ka tas tā universāli pielietojams pilnīgi jebkurā situācijā. nu, piemēram, es negrasos cilvēkiem, par kuriem es jau zinu, ka viņi tic dievam un mierīgi tā arī dzīvo, nevienam neskādējot un neskraidot apkārt sludinādami, kaut kā izrādīt savu nepiekrišanu katru reizi, kad viņi garāmejot piemin to savu pārliecību neuzbāzīgā kontekstā, ja vienreiz jau esam noskaidrojuši, ka šai jautājumā mums domas dalās. nu, piemēram, ka ir lūguši dievu vai bijuši baznīcā, līdzīgi kā cilvēks ar suni varētu pieminēt tā staidzināšanu, lai atstāstītu kādu ar to saistītu notikumu. šis gan, protams, īsti neattiecas uz aprakstīto situāciju.

tagad man arī sāk likties, ka galvenais diskomforta iemesls varētu būt gaidas vs realitāte, jo citkārt, ar to meiteni runājot, vienmēr bija tāda ļoti kritiska un refleksīva noskaņa attiecībā uz reliģiju, un tas, ka it kā tādā pašā kontekstā pēkšņi tiek (it kā tas būtu pilnīgi normāli) iesaistīta kaut kāda pilnīgi pretēja nostāja, vienkārši ļoti izsit no sliedēm, apmēram kā, mierīgi un ar baudu dzerot tēju, pēkšņi saprast, ka kārtējais malks ir izrādījies marinētu gurķu ekstrakts.