tā kā kumelīšu tēja pašai bija izbeigusies un to, ka vietējā aptieka un arī veikals svētkos nestrādās, biju garāmejot piefiksējusi jau pirms kāda laika, vienīgā cerība bija kādi krājumi vecāku dzīvoklī pie kr. un, acīmredzamais neticamais!, viņš pat piekrita pats man to tēju atnest (ja pretī pagatavošu kaut ko ēdamu, bet tas jau pofig, nav ne pārāk jāģērbjas, ne kaut kur jāiet, ne jāpārstāj vaidēt, un jebkurā brīdī var apkrist vēkšpēdus uz grīdas, ja vajag). atnesa tēju, ēd manis krāsnī ceptos garšaugu kartupeļus ar mērci ("ķīniešu gaļa vistu gaumē" :D) un liek kaut kādu latviešu popsu svētkiem par godu, kas gan var būt dziedinošāk. :D un es patiešām pamazām sāku justies labāk.
piešņauktā salvete | nošķaudīties