es saprotu, ka šis ir vienkārši absurdi, bet reizēm man liekas, ka vecākiem es interesēju/rūpu daudz mazāk, nekā brālis.
kur nu vēl klasiskāka sibling rivalry, vai ne tā.
protams, tur jau visādi objektīvi faktōri, nu, piemēram, esmu vecākais bērns, vienmēr esmu bijusi superpatstāvīga un no malas noteikti izskatās, ka tieku galā ar sevi pilnīgi visās jomās praktiski bez jebkādas piepūles (mamma man arī atklāti ir teikusi (vēl manos -padsmit), ka es, lūk, dzīvojot "viegli", tas it kā bija domāts kompliments un tur bija ietverts mājiens uz to, ka tā ir lieta, ko varbūt viņai no manis vajadzētu mācīties. problēma tikai tajā, ka, nu... appearances can be deceitful, right, un kopš tās sarunas es vispār vairs neesmu spējusi vecākiem atklāti atzīties, ka (kad/ja) viss nav kārtībā, izņemot tādas "esmu ļoti nogurusi" frāzes), jau sen nedzīvoju ar ģimeni kopā, esmu vairāk uz citiem vērsta, nekā brālis, kas nozīmē, ka pati arī piedāvāju viņiem kaut kādas piemērotas kopaktivitātes utt. bet nu, rezultāts ir tāds, ka, piemēram, man kopš pārvākšanās uz luksemburgu viņi ir zvanījuši tikai pāris reizes, un arī tad gandrīz ikreiz esmu nopratusi vai arī tikusi skaidri informēta, ka tas ir tāpēc, ka nav spējuši sasniegt brāli. un parasti jau es par šo pat neaizdomājos, vienkārši tad, kad man zvana ap pusnakti tikai lai pateiktu, ka brālis neatbild uz īsziņām, tad es atkal atceros to, ka neviens no viņiem nekad, ieskaitot, kamēr dzīvoju aberdīnā, nav man teicis, ka viņiem manis pietrūktu, un uzmācas kaitinošās "man visi ir svarīgāki, nekā es viņiem" domas. es zinu, ka tās ir muļķības, un ka es droši vien šitā sadomājos tikai tāpēc, ka jūtos vientuļi. bet tāpēc jau ir ciba, vai ne, lai izšņauktu šitādas žēlabas un dzīvotu laimīgi līdz mūža beigām.
kur nu vēl klasiskāka sibling rivalry, vai ne tā.
protams, tur jau visādi objektīvi faktōri, nu, piemēram, esmu vecākais bērns, vienmēr esmu bijusi superpatstāvīga un no malas noteikti izskatās, ka tieku galā ar sevi pilnīgi visās jomās praktiski bez jebkādas piepūles (mamma man arī atklāti ir teikusi (vēl manos -padsmit), ka es, lūk, dzīvojot "viegli", tas it kā bija domāts kompliments un tur bija ietverts mājiens uz to, ka tā ir lieta, ko varbūt viņai no manis vajadzētu mācīties. problēma tikai tajā, ka, nu... appearances can be deceitful, right, un kopš tās sarunas es vispār vairs neesmu spējusi vecākiem atklāti atzīties, ka (kad/ja) viss nav kārtībā, izņemot tādas "esmu ļoti nogurusi" frāzes), jau sen nedzīvoju ar ģimeni kopā, esmu vairāk uz citiem vērsta, nekā brālis, kas nozīmē, ka pati arī piedāvāju viņiem kaut kādas piemērotas kopaktivitātes utt. bet nu, rezultāts ir tāds, ka, piemēram, man kopš pārvākšanās uz luksemburgu viņi ir zvanījuši tikai pāris reizes, un arī tad gandrīz ikreiz esmu nopratusi vai arī tikusi skaidri informēta, ka tas ir tāpēc, ka nav spējuši sasniegt brāli. un parasti jau es par šo pat neaizdomājos, vienkārši tad, kad man zvana ap pusnakti tikai lai pateiktu, ka brālis neatbild uz īsziņām, tad es atkal atceros to, ka neviens no viņiem nekad, ieskaitot, kamēr dzīvoju aberdīnā, nav man teicis, ka viņiem manis pietrūktu, un uzmācas kaitinošās "man visi ir svarīgāki, nekā es viņiem" domas. es zinu, ka tās ir muļķības, un ka es droši vien šitā sadomājos tikai tāpēc, ka jūtos vientuļi. bet tāpēc jau ir ciba, vai ne, lai izšņauktu šitādas žēlabas un dzīvotu laimīgi līdz mūža beigām.
piešņauktā salvete | nošķaudīties