You are viewing 20 entries, 40 into the past 19. Decembris 201410:06:
pilnīgi nejauši sanāca atvērt kasjauns.lv rakstu par 10 frāzēm, ko nevajag teikt cilvēkiem bez bērniem ( http://www.kasjauns.lv/lv/zinas/174080/10-frazes-ko-nevajag-teikt-gimenem-kuram-nav-bernu ) Pārskrēju pāri pa diagonāli un šķiet viss tik sen zināms un pašsaprotams, bet acīmredzot ne man vienīgajai šķiet, ka vēl mūsdienās kāds takta sajūtā ir tik atpalicis, ka lieku reizi ir jāapkopo "bērniņiem par zvēriņiem" valodā. Pilnīgi niez nagi šo "izglītojošo" materiālu nosūtīt tiem dažiem pamuļķiem, kuriem līdz šim šķitis, ka cilājot šo tēmu paspīdēs ar dzīvesgudrību, taču tai vietā klaji paužot savu diezgan nabadzīgo toleranci.
12. Decembris 201411:08:
Ja drīz neatradīšu baltas kurpes, ko vilkt zem kleitas ziemā, precēšos slidās
8. Decembris 201409:48:
Kārtējo reizi pārliecinos, ka jo vairāk cilvēks velta laiku, enerģiju, domas visādām riebeklībām, jo nelaimīgāks viņš ir un, neskatoties uz manu salīdzinoši mazo vecumu, esmu iemācījusies patiešā žēlumā just līdzi un izteikt līdzjūtību. Vienīgi, ja veciem, slimiem un visādi citādi nevarīgajiem mēs varam pasniegt rociņu, noziedot kādu eiriķi, tad kā izrādīt savu nesavtību un labi gribu pret vienkārši nelaimīgajiem?
6. Decembris 201418:27:
Es ceru, ka kļūdos, bet, kamēr esmu bijusi uz kleitas piemērīšanu un atlikušo dienu nīkuļojusi pa māju, ēdot visu, kas pagadās pa rokai, pārējā pasaule šodien ir gāzusi kalnus, apmeklējusi dažādus pasākumus un visādi citādi izbaudījusi šo dienu.
2. Decembris 201414:27:
Tikko knapi neaizskāru savu gados vecāko kolēģi, kura kārtējo reizi sapņaini uzdeva jautājumu saistībā ar *&^%$ kāzām. Izskan jautājums. Klusēju. Jautājums tiek izteikts vēlreiz. Iekšēji jau sāku vārīties. Saņemos, klusībā viņu nosaucu sliktos vārdos Līdz palūdzu necilāt šo tēmu, neuzdot jautājumus un vispār likt man svētu mieru. Laikam sejas izteiksme izteica daudz vairāk par 100 vārdiem, jo tēma kabinetā tika slēgta. Bļin, cilvēki...kas ar jums?????? Tā jūs man radījāt riebumu pret bērniem, uzdodot miljons jautājumu un par to atgādinot, tagad gribat man sap... jau tā sačakarēto pirmskāzu periodu???? Par bērniem tagad atļaujas prasīt tikai paši neaptēstākie indivīdi (arī ar augstākajām izglītībām), kuriem principā nedalec un pret kuriem vienkārši jāiztiuras ar žēlumu...tagad skatīšos, kuram nepieleca attiecībā uz šo tēmu. atzīšu. esmu nenormāli uzvilkusies.
14:06:
Es vienmēr esmu uzskatījusi, ka dziļi sirdī esmu blondi blonda un visa romantiskā noliegšana ir tikai spītības kliedziens, jo pašai no tā ne sūda nav. Bet ne par to stāsts. Viens ir pilnībā skaidrs attiecībā uz kāzu lietām. Godīgi sakot vairs nezinu kā reaģēt uz apkārtējo sajūsmas saucieniem par sievietes laimīgāko dienu, par obligāto scenāriju un citiem, šķietami blondiem sviestiem, kas jāpiedzīvo ikvienas sievietes dzīvē. Ziniet ko, ejiet dirst. Kāpēc kāzu dienai jābūt tai pašai laimīgākajai? Tāpēc, ka visi uz tevi lupī, izsaka glaimus, no kuriem 50% nav pat patiesi? Vai tas, ka beidzot vari uzvilkt ko glītāku par džinsām? Ka nesodīti vari atļauties vienā reizē uztaisīt savu tehnisko apkopi? Vai arī, ka beidzot nav pašai jādomā par viesu uzņemšanu un vari būt kā viesis pats savā pasākumā? Vai arī jājūtas bezgala laimīgai, ka beidzot kāds ir izglābis no vecmeitu statusa un pastāv procents iespējamības, ka nebūs jāatdod gali vienai un bērēs tiks knapi izsiesta kāda asara un tikai tāpēc, ka esi bijusi vientuļa, veca sterva un apraudāts tiks kaķis, kuram draud pēdējā šprice, jo arī tas mērglis ir kļuvis nepieradināms. Ja kaut viens no tiem punktiem atbilst patiesībai, tad jā, kāzas varētu būt laimīgākā diena sievietes mūžā, bet tai pat laikā apliecinājums pašas tizlumam. Man tā nebūs laimīgākā diena. Tā varētu būt vienkārši forša diena, ja vien kāds nemēģinās man kaut ko uzspiest.
13. Novembris 201410:39: --
Kā jau teicu, visiem priekiem pienāk beigas un sākas lomkas, jo neesmu saņēmusi tik ļoti nepieciešamo prieka devu. Izciešam.
6. Novembris 201412:56:
Varbūt pie vainas ir pie pusdienām izdzertais ķīmiķiotais d-light, bet vienā brīdī pārņēma tāda eiforiska pasaules mīlestības sajūta. Pārbāzts mans mazais auto ar runājošiem skuķiem, kolektīva Douglas veikala apgriešana otrādi, kopīgas pusdienas un mīlīga klačiņa pie kafijas. Pēc it kā tik vienkārši pavadīta pusdienas laika ar tādu mīlīgu sajūtu pieķēros darbiem, uzsmaidu priekšniecei un kaut kā dikti sapriecājos par visu notiekošo visapkārt. Nav nekādu nopietnu sūdu...un ja ir, tad tie piederas pie lietas un nav iemesls krist panikā. Vot klusā pateicība nezin kam, bet par to, ka uz brīdi var novērtēt, cik viss ir labi. Es zinu, ka narkotiskais efekts būs īss un ka visiem pacēlumiem seko kritums, bet pašreizējā psihoemocionālā stāvoklī, es to sauktu par iespēju izbaudīt tādas dienas kā šī.
4. Novembris 201409:12:
Ja redzēšu kaut vienu baltu kleitu, krizuļ-vizuļ dekoru un jebkādu citu ar kāzām saistītu atribūtiku, goda vārds kliegšu balsī un bēgšu prom kā velns no baznīcas. Filmā, kur Džulija laidās prom no kāzām, sāk šķist tīri cilvēcīga un saprotama, jo cilvēks, kuram ir diezgan noteikti definēta viņa komforta zona, šāds ļembasts liek noraut roķeni. Esmu vienmēr bijusi par netradicionālu pieeju šim jautājumam, taču pašai nemanot, man tiek piešūts viss, kas atbilst klasiskai izpratnei par kāzām un izpildīt visus stereotipu vadītos nosacījumus. Un pat nemanīju, ka pavilkos tai straumei līdzi, līdz attapos, ka sarakstos šim scenārijam pie nosacījuma, ja neliks man lauzīt galvu par to, ko vajag, kur dabūt, kā vajag un cik tas galarezultātā ir sarežģīti. Liekat lūdzu man mieru un neliekat sajust atbildību, kad kaut kas notiks ne tā. Jau pašā saknē bija skaidrs, ka nebūs tā kā gribas, bet nebiju iedomājusies, ka scenārijs, kurš nav līdz galam man pa prātam, man riebsies tik ļoti, lai apraudātos, izrītu šampi un nogāztos gultā kā baļķis, lai acīm aizverot, priekšā redzētu baltu , zaigojošu kleitu.
1. Novembris 201412:51:
Jo vairāk par to domāju, jo vairāk saprotu, ko es no tā sagaidu un ko es gribu un jo vairāk saprotu, ka nekas no ta nav iespējams. Pat visforšākā vakara vadītāja īsti šoreiz negrib vērt vaļā muti, jo ir...kā ir. Viss riebjas. Vēl vairak riebjas, ka ne pusi no tā visa drīkstu atzīt skaļi, lai neizpaliktu lieku strīdu, kuros tiek spert zem jostasvietas....
13. Oktobris 201414:05:
Ja man blakus strādātu tāda kā es, es viņu noteikti nosistu. Vispār tā baigi interesanti mazliet padomāt par to, kāda es varētu izskatīties no malas. Un kas ir pats sliktākais (citiem) - es neizjūtu ne mazāko vēlmi kaut ko mainīt. Tagad mēģinu kaut kā nodefinēt, kā sauc to īpašību, kad ar prātu saproti, ka esi uz sevi vērsts indivīds, kurš par citiem atceras tikai, kad pašai kaut ko savajagas vai gadās brīvs brītiņš. Man nav ne jausmas, ar ko nodarbojos, ko tik tratēģiski svarīgu esmu darījusi, bet kā pirmo reizi dzirdēju, ka kolēģe jau pusgadu meklē dokumentus, par kuriem zina puse kantoris un kuri man mētājas rokas stiepiena attālumā, tai brīdī mierīgi pavaicājot -a ko Tu man neuzprasīji? -"bļin es pusgadu visiem šo kladzinu" -"a es neesmu visi, man neuzprasīji" nē, es sevi tiešām nosistu. Un vispār, nesaprotu, kāpēc man tik ļoti patīk sevi urbt līdz dziļumiem, detektēt kaut kādas problēmas, atrast visādus brīnumus un palikt pie "oo interesanti gan"
8. Oktobris 201414:50: --
Ir taču 21. gs. Vai tiešām nav izdomāta efektīva ierīce Jā/nē atbilžu sniegšanai par jebkādu tēmu. Nu tā, lai skaidrība miljons ikdienas sīkumos, kuri it kā neko nemaisa, taču besī un gribas ātrāk no tiem atbrīvoties. Sēžu un cepjos par kaut ko. Varbūt pilnmēness, varbūt priekšnojauta, bet cepjos. Nē, priekšnojauta tā nevar būt, jo tad tas cepiens būtu citādāks. Vairāk sevis uzvilkšana bez iemesla, zinot to, ka pa lielam viss ir ok. Sapņoju par to, kā mājās ēdīšu kaut ko tik asu, no kā normāls cilvēks raustītos šausmu lēkmē, tverot pēc gaisa. Jā. Tas līdzēs. Tas gan nenozīmē, ka negribu atkal atvaļinājumu. Uz mēnesi piemēram.
3. Oktobris 201419:16:
Tā no malas raugoties varētu šķist, ka esmu ar aizvadīto dienu apmierināts cilvēks, kurš rāmi pavada piektdienas vakaru, tveroties kaut kādā ekrānā. Patiesība ir tāda, ka savās domās esmu norāpojusies pa sienām, nograuzusi galdam malu un pamazām izplēsusi matus aiz tā, kā man šodien negribas nīkt mājās un esmu gatava šo bildi nomainīt pret jebkādu citu. Ja nākošā piektdiena solās izvērsties tāda pati, kaut braukšu lupīšu sejā druškai un man pilnīgi vienalga, ka viņai citi plāni. Tikai nelieciet man sēdēt mājās, kur to jau darīju iepriekšējos 4 vakarus. Sauciet par nepieaugušu vai kādā citā apzīmējumā, kas pašiem liek justies ļoti nopietniem un piepildītiem, no gēniem neazbēgsi un mani nolikt ilgstoši miera pozīcijā nevar. Alles.
28. Augusts 201420:38:
šodien ir kārtējais "kāmanvissbesī" noskaņojums. Tā vienkārši, bez konkrēta iemesla. Vienkārši manā dabā ir laiku pa laikam besīties. Pa ceļam uz mājām, braucu kretīniski lēni un pie sevis risināju kaut kādu bezsakara dialogu par tēmu-nu kas Tev kaiš??? Vai nu pie vainas ir ne pārāk garais mājupceļš vai sarežģītais jautājums vai vienkārši vēlme besīties ne kaut ko risināt, bet atbildēt nevarēju. Tā arī atbraucu un ļoti cerēju, ka varēšu ievilkties mājā...noburkšķēt kaut ko zem deguna un bez liekiem jautājumiem vienkārši ieiet sevī. Izdevās. Vismaz daļēji. Turpinu besīties. Kas ir pats labākais-es varu savā nodabā nodarboties tikai ar sev saprotamām nodarbēm, neviens nečakarē, neviens neuzdod stulbus jautājumus, neviens pat neizdot nekādu skaņu. Mīļi. Novērtēju. Ja kāds ielietu 25 g konjaka, sapriecātos vēl vairāk.
15. Augusts 201414:18:
it kā nedēļu bija atvaļinājums. it kā. Tas protams netraucē katru mīļu brīdi man zvanīt un uzdot pat tādus jautājumus, kur atbilde jāmeklē tik vien cik 5 min padomājot ar galvu. Jautājumu noslēdzot-a tu gadījumā rīt nebrauksi uz darbu? Atkal zvans. Aizeju mājas stūrī, kur zonas nav un nekad nav bijusi, paceļu, saruna pārtrūkst un tur arī lai telefons kādu laiku pastāv. Jūs visi man esat noriebušies, ļaujiet atpūsties.
21. Jūlijs 201415:58: par neapvaldītām emocijām pirmdienā
Sabiedrība ap mani dalās divās ar pus daļās. Vieni domā, ka esmu nerimstošais optimisma vilciņš, kurš pat vissūdīgākajā situācijā spēs priecāties, ka gadās arī lielākas nepatikšanas, Otriem šķiet, ka esmu sarkastisks mūdzis, kurš nekad neko pozitīvu ne par ko nespēs pateikt. Nerimstošais cinisms. Un tad ir tā pusīte, kuriem esmu vienkārši emocionāls histēriķis, kura dienas laikā var priecāties par sūdiem un tad draudēt noslaktēt ikvienu un jebkur. Pa lielam ir tā, ka pati šodien noguru no tās pārejas no "viss ir forši" līdz "nošaujiet mani, bet pirms tam nošaujies pats". Gribas emocijas likt pie malas, nesatricināmi izvērtēt situāciju un pieķerties lietām racionāli. Nesanāk. Vot cenšos un nesanāk strauji nepiecelties kājās un neieiet blakus kabinetā ar skaļu "zaajebaaaaaaal".
16. Jūlijs 201412:30:
Man īsti nav skaidrs, kas noticis, bet gribas kaut kur braukt/iet/skriet kur deguns rāda, neskatīties pulkstenī un arī telefonu izmantot kā aksesuāru ne saziņas līdzekli. Nē, tas nav besis. Laikam jau tik ļoti bija iegājies tas darbs-mājas ritms, ka dažas dienas brīvdienas, kad īsti nav nekas saplānots, nostrādāja kā katalozators, lai gribētos sist dūri galdā un saukt, ka jāskrien uz visām debess pusēm, lai tikai tā bilde būtu mazliet citādāka par ikdienā redzēto. Es pat neprasu ceļojumu, pietiktu drūmi piedzerties piemājas kave-disko-restorānbārā un tad jau ar apmiglotu skatu rāpot mājās. Caur miglu tā mājas bilde šķiet neitrālāka un ne tik uzvelkoša. Īpaši, kad bērnu jautājums ir tik ļoti saasinājies, pārņem sajūta, ka kaut kas ir smagi nokavēts. Nē, bērni nekur nepazudīs, bet tā pirmsbērnu dzīve nav bijusi pietiekami izbaudīta. Nē, es vēl neesmu pieaugusi. Gribas paķert draudzeni padusē un skriet kaut pa pļavu. Kā agrāk. Bez vēlmes darīt kaut ko amorālu, nepiedienīgu vai citādi nosodomāmu. Vienkārši pietrūkst pāris dienas bezrūpīgu klaču par neko. Mierinājums-ar nākošo nedēļu atsākses darbs-mājas un iespējams tas viss kaut kā apklusinās pašreizējo vēlmi psihot.
11. Jūlijs 201411:14:
šodien ar bābām uz boulingu izrādīt savu tizlumu un tad-kur deguns rādīs. Ir 11:14 un actiņas tādas šauras, šauras (šodien bez auto). Viss tā izbesījis un vēl tā doa, ka pirmdien atvaļinājums... tas kausiņš nu ir pilns. Pirmdien paši nu tiekat galā bez manis. Šī rīta saruna gan izbesīja. Kāds pēkšņi ieraudzījis, ka dzīvo ar sieviešu dzimuma pārstāvi un viņa mēdz arī matus izķemmēt (vai tu re kāds brīnums). Un laikam jau, ka dikti nepatika doma, ka es un nevaldāmās bābas būs palaistas brīvsolī. Paskatījos spogulī, secināju, ka principā varēju arī mazliet smukāk saģērbties, bet tā kā tas būs tikai brutāls veceņu kodiens, galvenais, lai ir ērti. Bet te vienam redz aizdomas. Uzvilkos.
9. Jūlijs 201414:35:
Pirmsatvaļinājuma trauksme, kas mijas ar pilnīgu bezspēku un prāta aptumsumu. Tik daudz ko vajag izdarīt, bet šķiet, ka jebkas, kam pieķeros, prasa piepūli un desmitreižu pārdarīšanu. Vakar psihozē aizskrēju uz aptieku pēc drapītes, lai izdzīvotu līdz nedēļas beigām. Diez vai pēdējā brīdī ierīta dubultā deva ko līdzēs, bet tīri emocionāli palīdz apziņa, ka iecirsts ir kaut kas, kas it kā piegādā smadzenēm skābekli un kas tīri teorētiski palīdzēs saņemties pēdējam rāvienam, nesavārot auzas. Šodien kā atskārtu būs jāatvelkas atvaļinājumā vienu dienu uz darbu. Būšu iekrājusi trešo ekstra brīvdienu kaut kad vēlāk. Vēl vakar gandrīz nesasitu savu piegulētāja kungu, bet kaut kā izdevās savaldīties un ieskaidrot sev, ka ar muļķiem nav jēgas strīdēties. Izcietu līdz galam, kad cienītais piesūcies kā sūklis Bobs un atkal nodarbināju sevi ar pašiedvesmu un pašmotivēciju, ka šim bij nenormāli svarīga diena un ka raus iekšā pie jebkura scenārija. Nu i vot pieturēju muti. Un rokas arī. Bet nu biju aizmirsusi, ka var davest arī tādā veidā. Rakstu darāmo darbu sarakstu, lai līdz 5dienai viss tiktu apdarīts un varētu mierīgu sirdi ļauties veceņu dzerstiņam. Māte atcerējusies par manis esamību, atgādināja, ka sen neesmu pastāstījusi par savām gaitām. Aizbliezu palagu, kura rezumē bija diezgan lakonisks-daudz darba, daudz dzerstiņu. Un ka man tā ir labi. Uz ko viņa atbildēja, lai turpinu baudīt vasaru. Super saprotoša māte. Diez tikai kā būs, kad rudenī šo satikšu pēc pusotra gada neredzēšanas. Pieļauju, ka sāksim krist uz nerviem jau trešajā dienā. Un vispār esmu sakārtojusi galdu. Tā kārtība liek justies tā, it kā būtu paslaucījusi kaut ko zem paklāja un izliekos neredzam problēmu, kura pēc pāris nedēļām būs kļuvusi par katastrofu. ai..
24. Jūnijs 201412:57:
Dažkārt manis izdarītais vai pateiktais rada virkni pārpratumu, jo man piemīt tas niķis īpaši neiedziļināties vārdu izvēlē un pēcpārbaudē, kā nu katra austiņa ko ir sapratusi. Tā teikt-es atbildu par sevis teikto, nevis par to, kā jūs to saprotat. Vakar visā tā svētku padarīšana bija diezgan jauka un mīlīga. Īpaši mīlīgu to darīja fakts, ka mājas ir minūtes gājiena attālumā. Daži ievilkti ķekši tradīciju sakarā, jautra un ne-kaitinoša kompānija un iespēja turpināt ne par ko neiespringt. Tad nāca brīdis, kad, līstot lietum, spītējot laika apstākļiem, balle sasniedza savu kulmināciju, kas nozīmē doties uz tuvējo zaļumballi. Pirmkārt, man tas ļembasts nekad nav šķitis saistošs, otrkārt, no debesīm līstošais ūdens vēl jo vairāk neuzrunāja doties tālāk par 200 m no mājas. Tad nu ieziņoju savam dzīvesbiedram, ka atdodu viņu pārējo meiteņu rokās, lai jau dārgais dodas tālāk baudīt svētku noskaņu plašākā sabiedrībā. Kas smieklīgi-no dārgā puses tas tika izskaidrots kā mērķis panākt kopīgu mājās iešanu un kā ultimātu, ka pasācienam jābeidzas. Bet es no tīrākās sirds vēlējos nečakarēt nevienam svētkus un redzot to, ka apkārt tak ir vairākas citas džuses, kuras varēs izgriezt deju placī, kamēr es pati varu ierausties siltā sedziņā un pamosties skaidru galvu. Kad sīkāk tika izskaidrota mani patiesie nolūki, dārgais kā ar kāju piecirsdams, iesauca, ka vot iešot gan tad bez manis, jo uz māju pusi vēl nepavisam nevelk. Tobrīd šķiet tika gaidīta mana sakāve un piekrišana tomēr doties līdzi. Patiesībā tikai labestīgi pasmējos un skaisti pa lietu skrienot, atnācu mājās. Tagad domāju, kas ir novedis līdz tam, ka vairs netic maniem labajiem nolūkiem? Vai tiešām ir slikti atdot savu dārgo citu meiteņu rokās? Vai tik pašsaprotami ir kā sunim sēdēt blakus un sargāt, neskatoties uz "kāmatevissriebjas"? Nu deju un promiļu virpulī nejauši pieķersies kādas pēcpusei. Un? Vai tas būtu traktējams kā strīda iemesls? Līdz ar saullēktu, dārgais atnāca/atstreipuļoja mājās un tobrīd nodomāju-mēs katrs dabūjām to, ko gribējām un atšķirība no viņa-man vismaz nebūs slikti. Līgo!
|
|