![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
ruutainaa_zebra @ :
Vakar visā tā svētku padarīšana bija diezgan jauka un mīlīga. Īpaši mīlīgu to darīja fakts, ka mājas ir minūtes gājiena attālumā. Daži ievilkti ķekši tradīciju sakarā, jautra un ne-kaitinoša kompānija un iespēja turpināt ne par ko neiespringt. Tad nāca brīdis, kad, līstot lietum, spītējot laika apstākļiem, balle sasniedza savu kulmināciju, kas nozīmē doties uz tuvējo zaļumballi. Pirmkārt, man tas ļembasts nekad nav šķitis saistošs, otrkārt, no debesīm līstošais ūdens vēl jo vairāk neuzrunāja doties tālāk par 200 m no mājas. Tad nu ieziņoju savam dzīvesbiedram, ka atdodu viņu pārējo meiteņu rokās, lai jau dārgais dodas tālāk baudīt svētku noskaņu plašākā sabiedrībā.
Kas smieklīgi-no dārgā puses tas tika izskaidrots kā mērķis panākt kopīgu mājās iešanu un kā ultimātu, ka pasācienam jābeidzas. Bet es no tīrākās sirds vēlējos nečakarēt nevienam svētkus un redzot to, ka apkārt tak ir vairākas citas džuses, kuras varēs izgriezt deju placī, kamēr es pati varu ierausties siltā sedziņā un pamosties skaidru galvu.
Kad sīkāk tika izskaidrota mani patiesie nolūki, dārgais kā ar kāju piecirsdams, iesauca, ka vot iešot gan tad bez manis, jo uz māju pusi vēl nepavisam nevelk. Tobrīd šķiet tika gaidīta mana sakāve un piekrišana tomēr doties līdzi. Patiesībā tikai labestīgi pasmējos un skaisti pa lietu skrienot, atnācu mājās.
Tagad domāju, kas ir novedis līdz tam, ka vairs netic maniem labajiem nolūkiem? Vai tiešām ir slikti atdot savu dārgo citu meiteņu rokās? Vai tik pašsaprotami ir kā sunim sēdēt blakus un sargāt, neskatoties uz "kāmatevissriebjas"? Nu deju un promiļu virpulī nejauši pieķersies kādas pēcpusei. Un? Vai tas būtu traktējams kā strīda iemesls?
Līdz ar saullēktu, dārgais atnāca/atstreipuļoja mājās un tobrīd nodomāju-mēs katrs dabūjām to, ko gribējām un atšķirība no viņa-man vismaz nebūs slikti.
Līgo!