You are viewing the most recent 20 entries 29. Janvāris 201800:14:
Diezgan apzināti neko nerakstīju, lai gan ne reizi vien gribējies izvemt emocijas un tā pārskatāmi pašai sev, lai veiktu diezgan amatierisku psihoanalīzi un finālā izlemtu, ka nemaz jau tik traki nav. Mēreni vidējais pusnenormàlais indivīds ar kārtējo kaut kā uzliesmojumu. Bet tagad nu ir tas vakars, kad gribas novilkt zemsvītru un izdarīt pāris secinājumus. Tīri sev, lai tos aizmirstu un jau nākošajā dienā dabūtu ar veco grābekli pa pieri. Viens no secinājumiem, ka jā, māli galvā nav psihiski vesela cilvēka pazīme, BET neviens jau tāds nema nav. Jautājums, cik ļoti tiem galvas kovārņiem tiek apgriezti spārni. Tagad varētu teikt, ka nodarbojos nevis ar spārnu griešanu, bet to izpēti un pat kādas spalvas nogludināšanu. Jo kāda jēga griezt, tāpat ataugs. Un ja ir, tad lai ir vismaz smuki. Tacuņa pie hihi daktera ir iestaigāta. Vai viņa ir laba? Nezinu. Nav ar ko salīdzināt. Bet tas tomēr ir citādāk par ierindas draudzeni, kurai kratīt sirdi. Draudzene vērtēs, izdarīs secinājumus un iespējams daudz kas no tā visa atstās iespaidu uz turpmāko komunikāciju. Bet kabinetā es maksāju par dzirdīgo ausi, par precizējošiem jautājumiem, par to, ka varu teikt visu un man ir piiiilnīgi vienalga, ko par mani padomās. Pat, ja uzskatīs par zemisku maitu, pat, ja gribēsies paglaudīt galvuņu un kopā paraudāt-manu ikdienas dzīvibtas nemainīs. Un man vēl pie tam nav jāklausās citu problēmas. Stunda-pusotra tikai par mani. Cik gan tas ir glaimojoši. Viņa prot gan pacelt, gan iemīcīt grīdā, liekot pašai vai nu norāpties no troņa vai gluži pretēji-izkārpīties no bedres. Par dažiem dzīves sīkumiem pat vairs necepjos un uz citu trūkumiem sāku raudzīties nevis ar dusmu pilnu naidu, kad gribas zvetēt ar naglaini dēli, bet drīzāk ar iecietību un domu-tev gan nav paveicies. Bet vispār esmu atraktu līķu laukā un pamazām domāju kā pa viena tos kremēt vai vismaz pārapbēdīt un uzlikt kārtīgu kapakmeni.Vārdu sakot-strādāju ar sevi un šī ir tā ekstra, ko var atļauties vai nu cilvēks ar dziļiem un nopietniem mēsliem galvā vai arī tie, kuriem pa lielam problēmu dzīvē nav un šis jau ir tāds modīgs veids kā savdabīgi izklaidēties. Ceru piederēt pie tiem otrajiem. Vēl mans jaunais statuss rit pilnā krāšņumā. Vēl joprojām uzskatu, ka bērns ir mazohistisks egoisms. Brīžiem protams ieeju par dziļu tai lomā, bet kā mana hihi dr sacīja-pa lielam esi vientuļā māte un ko tur brīnīties, ka viss 100% ir tikai par un ap to mazo piparu, par kuru atbildības sajūta nav mazinājusies arī pēc hormonu orkāniem. Nē, ģimenes statuss mainījies nav, un mani absoluti sajūsmina stāsti-mans vīrs 3 dienas nebūs mājās, es nezinu, kā tikšu galā. Esmu pat pateicīga esošaibsituācijai, jo man šādas vaimanas atkrīt. Ir mājās, nav mājās-lielos vilcienos neko man tas nemaina. Varbūt brīžiem tas besī, bet tai pat laikā, tā pat ir vieglāk. Līdz ko sāc gaidīt un paļauties, tā ir lielāks risks piedzīvot jebkādu vilšanos un destruktīvu attiecību skaidrošanu. Piekakāts pampers? Eju un mainu bez domas, ka to varētu ne tikai pamanīt, bet arī izdarīt kāds cits. Un nedod dies’ abiem liksies, ka darīs cits un šādi liekoties viens sēdēs sūdis līdz ausīm. Kontrolēju situāciju un neko negaidu, jo tieši “gaidīt” ir sinonīms vārdam “paļauties”. A kur paļaušanās, tur risks vilties. Un vilšanos mans vārgais ES nepanes ļoti. Ir labi, kā ir. Priekšā kārtējā nedēļa divatā ar gadu vecu žiparpiparu un zinu, ka sadarbosimies labi. Viņš pat nāk līdzi pie hihi dr un jau no mazotnes neapzināti dzird, ka pār viņu tur mazliet aptrakusi mātīte. Nē, nepiekritu. No mazotnes dzird, ka rūpi tur mātīte, kura jau laicīgi grib izravēt balandas, lai pašam pēc gadiem nav tieši tāpat jāsēž un jāanlizē radītāju pieļautās kļūdas
19. Aprīlis 201722:35:
Secinu,ka gadu neesmu rakstveidā neko nekur izgāzusi, vismaz ne rakstveidā, Ne komunikācijā ar kādu iestādi par pasaules uzbūvi. Bet tas palīdz sakārtot domas ne tikai pa plauktiņiem,bet vispār padara par kādu kg vieglāku. Emocionāli gan. Tad nu šodien kārtējo reizi detonēja mani iekaisušie nervu gali. Kopš mazliet pamainījies statuss un ikdienā jātur rūpe, ap kuru riņķo visa mana pasaule, tad nu ir īpaši jācenšas saglabāt mieru gan iekšiņā, gan āriņā. Papildus tam,ka ne uzpīpēt var, ne aizliet acis. Tas tāds sava veida augstākais levels paškontroles saglabāšanā. Es pat nevaru tā vienkārši jebkurā brīdī piecirst ar kājiņu un ieziņot,ka netaisos visā šai huiņā piedalīties un būšu rīt,varbūt arī aizparīt...vai nu pofig kad nu izdomāšu. Bet tā būtu mazākā bēda. Diezgan labi esmu iedraudzējusies ar savu iekšējo Budu un mērens miers ir ar mani visu laiku. Bet tas uz norautā jumta rēķina. Kad izšauj korķus, arī iestājas tumsa. Hi-hi dakteris jau gaida,bet man kaut kā trūkst ticības tam visam. Varbūt viss ārstējams ar pudeli vīna, pus paciņu cigarešu un vismaz 8 h nepārtraukta miega. Bet mani reāli sāk biedēt tās panikas ap pusnakti, zvaigznītes gar acīm, neesošie rāpojošie kukaiņi pa baltajām sienām, zvani ausīs un karuseļi galvā. Biju jau aizmirsusi kā ir gulēt ar saldētām zemenēm uz galvas un bailēm atvērt acis,ka neparauj uz augšu. Kāpēc mani tas uztrauc? Jo mātišķums un vēlme dzīvot mūžīgi manī pamodās tai brīdī,kad uz manis uzlika kādu, kurš tagad ir pilnībā atkarīgs no manis un kura dēļ man rauj jau tik tāl nost,ka ir paniskas bailes no jebkā,kas mani varētu viņam atņemt. Slimi,bet emocijas ta īstas. Un vispār, secināju,ka bērni ir nenormāls egoisms. Pašiem ta baigais prieks,bet tam nabaga tikko radītajam cilvēkam ta jādzīvo un kā mēs zinām, dzīve nav rožu dārzs. Un visa tā kaka par ūdens glāzi vecumdienās, arī ir egoisms. Bezbērnu cilvēki šķiet ir visgādīgākie pret saviem neesošajiem bērniem, jo nenovēl dzīves klapatas nevienai dvēselei. Egoisms arī tai ziņā, ka ir beidzot gana nopietns arguments nenodzert aknas, neizdedzināt plaušu vai darīt ko citu tikpat destruktīvu ar sevi. "Es jau sen gribu atmest vai vismaz samazināt,bet nevarēju atrast motivāciju" es agrāk teicu. Nu atradu. Bet kādam tāpēc tagad visa dzīve jānodzīvo. Cerams vismaz laimīgu. Tāpēc arī tā slimīgā atbildības sajūta.
17. Jūnijs 201613:32:
atvēru kabinetā logu, lai lietus&rožukrūmu&uc zaļumu gaiss tiek arī līdz manām nāsīm. Sāk līt lietus, iedzeru tēju un labsajūtā uzskaitu darāmo sarakstu pret padarīto. Ir izdarīts pat vairāk. Sociālie kontakti džinkst telefonā, tad pat piezvana kolēģe, kura grib tikai padalīties ar mani iespaidos un ieteikt apmeklēt vietu X. Tāpat vien. jo es esmu forša. Un sajutos tā ļoti laimīga par apkārt notiekošo rosību. Vispār tā labsajūta mani nepamet jau nedēļu. Esmu atpakaļ savā burbulī.
29. Aprīlis 201613:58:
Ir jauns kolēģis. Kāds nu jauns-drīz apritēs trešais mēnesis. Bet jauns. Jo katra diena nāk kā pārsteigums un viss tiek uzzināts kā no jauna. Sanācis tā, ka man un vēl vienai šis rūpju bērns uzkrausts uz kakla un tundras patiesie apmēri priekšniecībai nav zināmi. Ir zināms visai augstais putnu koeficients, bet pagaidām tas izraisījis mērenu smiekla devu un izraisa zināmu jautrību kolektīvā par jauna frīka ienākšanu. Nē, nav runa par 20 gadīgu čali ar tuenli ausīs, kurš ķimerējas ar vadiem. Runa ir par sievieti ap 40 ar astīti, maģistra grāds un pieredze. Ir darbs ar diezgan nopietnām informācijas sistēmām, datu ievadi. Sāk likties, ka jaunā kolēģe šajā sistēmā jūtas kā atverot eksceli, kuru nesaprot, bet lai panāktu savu, eksperimentē un histēriski spaida visu pēc kārtas. Brīžiem mati ceļas stāvus, kas tur tiek savadīts aplam, bet nu jau kausiņš pilns. Ar otru kolēģi esam samierinājušās ar faktu, ka tur nav vērts neko teikt un brīdī, kad statistikas nodaļa attapsies, ka visi dati ir pilnīgā dē.... tad varbūt sāks domāt. Tai brīdī mēs negribam būt klāt, jo kā ievērots, tad tur valda pārliecība, ka pieredzējušās kolēģes visu izstrēbs, sakārtos, izdarīs. Nē. Vecajām un viedajām jau līdz brošai. Jo vecās un viedās, kad tiek pie jauniem projektiem, kad jāsāk strādāt ar jaunām sistēmām, veic kaut kādas savas piezīmes. Uzsākot strādāt vispār tapa kladīte. Kamēr mūsu jaunā tundra pa šiem nepilniem mēnešiem ir paguvusi izprintēt pilnīgi visus e-pastus, nešķirojot to saturu, bet nav pacentusies uzrakstīt kaut vienu rindiņu par jautājumiem, kuri tiek uzdoti atkārtoti ik pārdienas. Uz piebildi-pieraksti!! Atbilde ir-jā, jā.
18. Aprīlis 201616:37:
Nekad nav noliegts, ka dzīvoju kaut kādā ļoti ierobežotā burbulī un to, kas notiek aukstajā pasaulē, dzirdu tikai nostāstos. Līdz ar to pasaules skarbums manai apziņai ir diezgan abstrakts jēdziens. Galu galā ir starpība dzirdēt par kāda badanāvi pirms vai pēc pusdienām. Un šausminošie ziņu virsraksti arī paliek tikai virsrakstos, jo pēcpuse ir silti ievīstīta tīrās drānās, priekšā mirguļo ekrāns un blakus smaržo aromātiska kafijas krūze. Nē nu formāli pašaumināties vajag, bet līdz galam godīgi runājot-kamēr pašu neskar, tikmēr ciešanas par pasaules skarbumu, ir diezgan virspusējas. Bet par to burbuli runājot, gribu ielīst tajā vēl dziļāk. Nu tik dziļi, ka pat degungalu izbāzt ārā nevar, lai paostītu gaisā virmojošu stulbumu. Pilnīgi noteikti katrs pats sev gudrākais un pareizākais, bet tas nenozīmē, ka ap mani nevalda totāls idiotisms. Jā, gribu, lai viss norit pēc mana prāta un lai visi būtu tik gudri, ka man atliktu tikai apbrīnā aplaudēt.
19. Februāris 201620:41:
Tas brīdis, kad slimnīcas personāls skatās uz Tevi kā uz augšāmcēlušos Jēzus, kurā tur dienā pēc sišanas krustā. Jā, nezāles neiznīkst, gribas atbildēt. Ārstējošais ārsts katru reizi sāk sarunu ar lūgumu pasudzēties. Pirmā sūdzība bija par diētu un to, ko es domāju par pulvera biezputrām, cūkgaļu un loģiku par veselīgām pusdienām. Jo es nemāku kunkstēt, ja kaut kur kaut kas nīd. Ja man ir sūdīgi, tad toč ir sūdīgi, bet mēģinājums stāstīt,.ka te un tur it kā laikam sāp, lika man sajusties pēc simulantes. Labi, ka vismaz analīžu cipari runā daudz vairāk par maniem mēģinājumiem aprakstīt situāciju Un vēl es jau kuro dienu jūtos vienkārši laimīga. Guļu un proecājos. Nē, es atteicos no nomierinošajiem līdzekļiem. Es vienkārši jūtos laimīga.
2. Februāris 201613:56:
Jau kuro dienu klausos mūziku kolēģes gaumē. Jāatzīst, pirms tam dzīvoju pārliecībā, ka tur ir vienalga, kas grab. Divas dienas klausījos Sigur Ros, šodien Placebo. Šodienas repertuārs gan ir pieņemamāks par to divu dienu ņaudēšanu. Dotajā brīdī Braiens Molko liegi velk meldiņu, kamēr mazā auguma kolēģe korekti un diplomātiski stāsta telefonā cēloņu un seku sakarības.
13. Janvāris 201614:29:
Periodiski, visdažādākos apstākļos, noskaņojumos un vietās es mēdzu sev uzdot jautājumu-kas ir tas, ko tu gribētu šajā brīdī darīt un kur atrasties. Citreiz ir pludmale ar palmām, citreiz ir kāds mīlīgs restorāns, kalnu virsotne vai pirts lāva. Šodien-lai kabinetā ienāk Latvijas brūnā govs, kuras degunu man paglaudīt. Dažkārt šīs manas atbildes man pašai šķiet ļoti interesantas un pārsteidzošas
7. Janvāris 201609:36:
Darbā izīrētājs palaiž apkuri tieši tik, cik vajag, lai nenosaltu. Ir klusas aizdomas, ka nedēļas nogalēs nogriež pavisam, jo tā aukstuma šalts, kas iesitas sejā pirmdienas rītā atverot kabineta durvis, ne par ko labu neliecina. Ārā -15, radiatori vienkārši silti, telpa liela, sildītājs šos kubikmetrus gaisa iesilda precīzi uz to laiku, kad visi pošas uz mājām. Visai ēkai it kā esot viens skaitītājs un tad nu lai visi 3 izīrētāji viens otru nelamātu par salīgiem patērētājiem (precīzi-tieši mūs), par ko nu jāmaksā visiem, tad godīgi džemperos liek satītītites ikvienai šīs ēkas dvēselei. Bet knaģi salst. Lai arī mums ir noteikts dresskods, ko rūpīgi visi ignorē, tad sēdēt cimdos būtu jau par traku
20. Decembris 201500:20:
Guļu un domāju par gada notikumiem līdz pat šodienai un aizķērās sekojošs jautājums. Kāpēc ir tik ļoti bail paust savu patieso nostāju un domas, tā vietā uzvedoties neadekvāti,brīžiem traģikomiski, dažkārt bērnišķīgi. Tā neverbālā valoda (kuras eksistence acīmredzami tiek ignorēta) taču izsaka daudz vairāk par pārdomātu frāzi un finālā par idiotu pataisa ne tikai sevi, bet arī citus. Tai vietā jau lai pašā sākumā pateiktu- negribu, nepatīk, nevajag, nav drosmes vai dajebko citu, kas neatbilst vispār pieņemtajām ilgām un gaidām. Bet nē, ir jāpūš stabulē, kamēr viss pārējies kliedz par pretējo. Saka jau, ka kļūstot pieaudzis, tā patiesā atklātība un tiešums kaut kur izplēn, bet kurā vecumā nāk apskaidrība, ka pieaugušo teātri spēlē uz visiem 100 nevis tikai knapu 30?
19. Decembris 201517:09:
Liekas,ka dažreiz visiem ir jāatgādina, ka viss tas trakums ap Zsvētkiem nav atpirkšanās svētki no tuvākajiem.
18. Decembris 201514:47:
Kas pie velna ir tik populārais Uģis Kuģis???? Paskatījos Feisītī un apšķebināja.
14:18:
Man ļoti patīk lasīt un skatīt visādas receptes. Bet, ņemot vērā, ka sporta zālei eju ar līkumu un ticu, ka ne es viena tāda, nesaprotu, kā tās gastronomiski izvirtušās vecenes, kas regulāri piekopj savas izvirtības virtuvē, nav nobarojušās resnas un neglītas.
10. Decembris 201509:10:
Tai brīdī, kad ar kādu savstarpējās attiecības kļūst vēsas, lai neteiktu, ka nekādas, tad ievērojami uzlabojas kontakts ar tiem, kuriem līdz šim skatījos cauri, ja ne pāri.
8. Decembris 201514:48:
Meklēju krustbērniem dāvanas. Dāvanai/rotaļlietai/spēlei ir jāpatīk arī man pašai. Tā, lai atverot, es gaidītu izdevīgu brīdi pati ar to padarboties. Ir tā, ka pilnīgi viss, kas atbilst šiem priekšnosacījumiem, trakus padarītu viņu vecākus.
2. Novembris 201511:31:
3 nedēļas nav būts mājās. Visu mājupceļu domāju par savu lievenīti, par savu spilventiņu, dīvānu, tā omīgo stūrīti utt utjpr. Pirmkārt, māja bija auksta un nemīlīga. It kā uzsila, it kā ievilkos gulēt. Gulta neērta, spilvens ciets. Pamodos. Viss turpina besīt. Labprāt sakrāmētu koferi un atkal pazustu.Man ir pēcbraukāšanas besis. Pirmo reizi nav māju sajūta.
25. Septembris 201513:00:
Kaut kādos notikumos ar sevi vai citiem nejauši rodas kaut kādas atklāsmes, atziņas vai jebkas zināms, kas novietots putekļainā apziņas arhīvā. Var jau gudri d*rst par absolūtu citu ietekmes imunitāti, kas pazīstama tikai pašiem, pašiem stiprākajiem vai kā es drīzāk gribētu teikt-spītīgiem pamuļķiem, kuriem ar personības stiprību ir maz sakara, drīzāk idiotisku vēlmi kādam kaut ko pierādīt pretēji. Vienkāršāk rezumējot šos divus iepriekšrakstītos teikumus, gribu teikt, ka cilvēks ir tāds, par kādu to pataisa apkārtējie. Patīk vai nē, bet tā ir. Un es neticu pļāpām, ka "apkārt notiekošais uz mani neatstāj nekādas pēdas, citu ilgstoši priekšstati un uzstādījumi mani neietekmē". Ietekmē. Ja kāds ilgstoši tiek saukts par sliņķi, maitu, egoistu, iedomīgu, tad par tādu arī paliksi, pat, ja tā nav, pat, ja to pasaka aiz muguras. Jo tā ir vieglāk. Gan sev, gan citiem. Nav vismaz jākļūst par idiotu, kurš spirināsies, pierādot pretējo un citi varēs gandarījumā nomierināties.
4. Septembris 201509:08:
Mācos sevī neielaist drazu un slimu bābu klimaksa jau avansā izraisītos simptomus. Un vispār interesants novērojums. Tie, kuri šo prasmi piekopj jau gadiem un tas notiek bez piedomāšanas, vairums gadījumos ir kaut kādos melnos vai ne tik melnos sarakstos. Attiecīgi, ja es vēlos turpināt mīt šo taciņu, pastāv principā 100%īga iespējamība iespēlēt kādā drūmā sarakstā, vārdu izceļot boldā. Īsi sakot, jo vairāk centies patikt sev, jo vairāk par to nicinās apkārtējie. Un vispār ir jābūt baigai iekšai un aknai, jo šķiet ikvienam jau šūpulī ir ielikta kripatiņa vēlme būt tam visu mīlētajam piecītim, vai mātei Terēzei. Ir gudri *irst par veselīgo egoismu. Neskatoties uz to, cik šis egoisms būtu tīrs, ekoloģisks un konservantiem nepiesātināts, vienalga atradīsies kāds drūmais cietējs, kuraprāt, ir noticis sātaniska sazvērestība pret personas X dzīves kvalitāti.
29. Jūlijs 201500:26:
Slimības lapas esamība šķiet liek justies slimākai nekā esmu patiesībā. Ja šis viss ir kādas draņķes nolādējums (ha ha) (vīriešu kārtas pārstāvjiem es vai nu patīku vai arī esmu vienaldzīga), tad varu teikt milzu paldies par iespēju legāli un nesodīti atiet no darba pašā karstākajā laikā un saņemties savu sen piemirsto veselību savest daudz maz jēdzīgā stāvoklī. Un vēl es nesaprotu, pēc kādiem principiem slimnīcās tiek veidota ēdienkarte sirdzējiem. Balto miltu, cūkgaļas un doktordesas uzvaras gājiens. Labi, ka ir visai psihs, bet gādīgs vīrs. Un vēl es būtu dikti pateicīga, ja no malu malām man nebūtu jāklausās zinības iz tautas metodēm, kā profilaktiski sevi apārstēt. Man arī ir internets, ja kas. Un ja visus šos padomus ņemšu vērā, goda vārds, atdošu galus vēl pirms Dr man izsniegs recepti. Aaa un vēl, kas attiecas uz veselības aprūpi un tās procesiem. Candu Crush ir spēks un jauda. Palīdz gan palātā, gan uzņemšanā, gan mirējbabuļu rindās pie ģim ārsta. Sirdsapziņas pārmetumi vien par kolēģi, kura šobrīd ierij ne pa jokam. Būs jāaiznes kaut kas garšīgs ar daudz, daudz grādiem
4. Jūnijs 201518:18:
Sastapos ar skaudro realitāti- ja apkārt ir vieni vienīgi idioti, beigās atjēdzies kā centrālais idiots. Daveda mani līdz galam. 75% no sava laika es pavadu, lai risinātu citu idiotisma sekas.
|
|