Negāciju Miskaste

ruutainaa_zebra @ 00:14: Diezgan apzināti neko nerakstīju, lai gan ne reizi vien gribējies izvemt emocijas un tā pārskatāmi pašai sev, lai veiktu diezgan amatierisku psihoanalīzi un finālā izlemtu, ka nemaz jau tik traki nav. Mēreni vidējais pusnenormàlais indivīds ar kārtējo kaut kā uzliesmojumu.
Bet tagad nu ir tas vakars, kad gribas novilkt zemsvītru un izdarīt pāris secinājumus. Tīri sev, lai tos aizmirstu un jau nākošajā dienā dabūtu ar veco grābekli pa pieri.
Viens no secinājumiem, ka jā, māli galvā nav psihiski vesela cilvēka pazīme, BET neviens jau tāds nema nav. Jautājums, cik ļoti tiem galvas kovārņiem tiek apgriezti spārni. Tagad varētu teikt, ka nodarbojos nevis ar spārnu griešanu, bet to izpēti un pat kādas spalvas nogludināšanu. Jo kāda jēga griezt, tāpat ataugs. Un ja ir, tad lai ir vismaz smuki.
Tacuņa pie hihi daktera ir iestaigāta. Vai viņa ir laba? Nezinu. Nav ar ko salīdzināt. Bet tas tomēr ir citādāk par ierindas draudzeni, kurai kratīt sirdi. Draudzene vērtēs, izdarīs secinājumus un iespējams daudz kas no tā visa atstās iespaidu uz turpmāko komunikāciju. Bet kabinetā es maksāju par dzirdīgo ausi, par precizējošiem jautājumiem, par to, ka varu teikt visu un man ir piiiilnīgi vienalga, ko par mani padomās. Pat, ja uzskatīs par zemisku maitu, pat, ja gribēsies paglaudīt galvuņu un kopā paraudāt-manu ikdienas dzīvibtas nemainīs. Un man vēl pie tam nav jāklausās citu problēmas. Stunda-pusotra tikai par mani. Cik gan tas ir glaimojoši. Viņa prot gan pacelt, gan iemīcīt grīdā, liekot pašai vai nu norāpties no troņa vai gluži pretēji-izkārpīties no bedres. Par dažiem dzīves sīkumiem pat vairs necepjos un uz citu trūkumiem sāku raudzīties nevis ar dusmu pilnu naidu, kad gribas zvetēt ar naglaini dēli, bet drīzāk ar iecietību un domu-tev gan nav paveicies. Bet vispār esmu atraktu līķu laukā un pamazām domāju kā pa viena tos kremēt vai vismaz pārapbēdīt un uzlikt kārtīgu kapakmeni.Vārdu sakot-strādāju ar sevi un šī ir tā ekstra, ko var atļauties vai nu cilvēks ar dziļiem un nopietniem mēsliem galvā vai arī tie, kuriem pa lielam problēmu dzīvē nav un šis jau ir tāds modīgs veids kā savdabīgi izklaidēties. Ceru piederēt pie tiem otrajiem.

Vēl mans jaunais statuss rit pilnā krāšņumā. Vēl joprojām uzskatu, ka bērns ir mazohistisks egoisms. Brīžiem protams ieeju par dziļu tai lomā, bet kā mana hihi dr sacīja-pa lielam esi vientuļā māte un ko tur brīnīties, ka viss 100% ir tikai par un ap to mazo piparu, par kuru atbildības sajūta nav mazinājusies arī pēc hormonu orkāniem. Nē, ģimenes statuss mainījies nav, un mani absoluti sajūsmina stāsti-mans vīrs 3 dienas nebūs mājās, es nezinu, kā tikšu galā. Esmu pat pateicīga esošaibsituācijai, jo man šādas vaimanas atkrīt. Ir mājās, nav mājās-lielos vilcienos neko man tas nemaina. Varbūt brīžiem tas besī, bet tai pat laikā, tā pat ir vieglāk. Līdz ko sāc gaidīt un paļauties, tā ir lielāks risks piedzīvot jebkādu vilšanos un destruktīvu attiecību skaidrošanu. Piekakāts pampers? Eju un mainu bez domas, ka to varētu ne tikai pamanīt, bet arī izdarīt kāds cits. Un nedod dies’ abiem liksies, ka darīs cits un šādi liekoties viens sēdēs sūdis līdz ausīm. Kontrolēju situāciju un neko negaidu, jo tieši “gaidīt” ir sinonīms vārdam “paļauties”. A kur paļaušanās, tur risks vilties. Un vilšanos mans vārgais ES nepanes ļoti.
Ir labi, kā ir. Priekšā kārtējā nedēļa divatā ar gadu vecu žiparpiparu un zinu, ka sadarbosimies labi. Viņš pat nāk līdzi pie hihi dr un jau no mazotnes neapzināti dzird, ka pār viņu tur mazliet aptrakusi mātīte. Nē, nepiekritu. No mazotnes dzird, ka rūpi tur mātīte, kura jau laicīgi grib izravēt balandas, lai pašam pēc gadiem nav tieši tāpat jāsēž un jāanlizē radītāju pieļautās kļūdas