Negāciju Miskaste

22:35: Secinu,ka gadu neesmu rakstveidā neko nekur izgāzusi, vismaz ne rakstveidā, Ne komunikācijā ar kādu iestādi par pasaules uzbūvi. Bet tas palīdz sakārtot domas ne tikai pa plauktiņiem,bet vispār padara par kādu kg vieglāku. Emocionāli gan.
Tad nu šodien kārtējo reizi detonēja mani iekaisušie nervu gali. Kopš mazliet pamainījies statuss un ikdienā jātur rūpe, ap kuru riņķo visa mana pasaule, tad nu ir īpaši jācenšas saglabāt mieru gan iekšiņā, gan āriņā. Papildus tam,ka ne uzpīpēt var, ne aizliet acis. Tas tāds sava veida augstākais levels paškontroles saglabāšanā. Es pat nevaru tā vienkārši jebkurā brīdī piecirst ar kājiņu un ieziņot,ka netaisos visā šai huiņā piedalīties un būšu rīt,varbūt arī aizparīt...vai nu pofig kad nu izdomāšu. Bet tā būtu mazākā bēda. Diezgan labi esmu iedraudzējusies ar savu iekšējo Budu un mērens miers ir ar mani visu laiku. Bet tas uz norautā jumta rēķina. Kad izšauj korķus, arī iestājas tumsa. Hi-hi dakteris jau gaida,bet man kaut kā trūkst ticības tam visam. Varbūt viss ārstējams ar pudeli vīna, pus paciņu cigarešu un vismaz 8 h nepārtraukta miega. Bet mani reāli sāk biedēt tās panikas ap pusnakti, zvaigznītes gar acīm, neesošie rāpojošie kukaiņi pa baltajām sienām, zvani ausīs un karuseļi galvā. Biju jau aizmirsusi kā ir gulēt ar saldētām zemenēm uz galvas un bailēm atvērt acis,ka neparauj uz augšu.
Kāpēc mani tas uztrauc? Jo mātišķums un vēlme dzīvot mūžīgi manī pamodās tai brīdī,kad uz manis uzlika kādu, kurš tagad ir pilnībā atkarīgs no manis un kura dēļ man rauj jau tik tāl nost,ka ir paniskas bailes no jebkā,kas mani varētu viņam atņemt. Slimi,bet emocijas ta īstas.
Un vispār, secināju,ka bērni ir nenormāls egoisms. Pašiem ta baigais prieks,bet tam nabaga tikko radītajam cilvēkam ta jādzīvo un kā mēs zinām, dzīve nav rožu dārzs. Un visa tā kaka par ūdens glāzi vecumdienās, arī ir egoisms. Bezbērnu cilvēki šķiet ir visgādīgākie pret saviem neesošajiem bērniem, jo nenovēl dzīves klapatas nevienai dvēselei. Egoisms arī tai ziņā, ka ir beidzot gana nopietns arguments nenodzert aknas, neizdedzināt plaušu vai darīt ko citu tikpat destruktīvu ar sevi. "Es jau sen gribu atmest vai vismaz samazināt,bet nevarēju atrast motivāciju" es agrāk teicu. Nu atradu. Bet kādam tāpēc tagad visa dzīve jānodzīvo. Cerams vismaz laimīgu. Tāpēc arī tā slimīgā atbildības sajūta.