You are viewing 20 entries, 20 into the past 30. Aprīlis 201521:14:
Iecerētais šopings izvērtās 5 stundu ilgā žopingā. Kad reizi simto dzirdēju "vai Jums kā palīdzēt?" radās vēlme atbildēt garāk par vienkāršu "nē" un piebilst "ej nošaujies" Man riebjas vazāties pa veikaliem, it īpaši, ja mugurā vairs nav ko vilkt, bet ko vajag, arī nav skaidrs. Nav skaidrs arī, kas man patīk, jo nepatīk nekas. Kārtējo reizi pārliecinos, ka turpināšu iepirkties internetā
23. Aprīlis 201511:28:
Jau vairākas dienas gribas paņemt rokās un izlasīt kādu labu grāmatu. Nu tādu, kurā ieurbties un atjēgties pie pēdējās lappuses. Grāmatu, kura ir viegli lasāma, bet tai pat laikā nav sajūtas, ka to sarakstījis 5gadnieks. Tāpat ne mazāk svarīgi par sižetu ir krāšņi epiteti un vārdu savienojumi, kādus pat es nespētu iedomāties. Tāpat gribas izlasīt kādu viedu padomu, kuru gan aizmirst pēc 10 minūtēm taču vismaz šajās 10 minūtēs sajusties kā svētā grāla atradēja. Organiski nepanesu pašpalīdzības un tā saucamās personības pilnveides rokasgrāmatas. Pilnīgs tupums. Pagaidām neko jaunu tur salasījusies neesmu un vienmēr rodas sajūta, ka autors mani tur par pēdējo idiotu. Tas pats attiecas uz krimiķiem un fantastikas pasakām. Prasību daudz, tāpēc būtu gatava kaut lasīt drazu, bet lūdzu...tādu, kas parauj. Kolēģe man nez kāpēc mēģina iesmērēt Greja otro grāmatu (tas no sadaļas draza&ātri lasāma), jo pirmo es apkārtējo spiediena ietekmē pat izlasīju. Bet es teicu drazu nevis pilnīgu mēslu, kuru lasot uzvelcies, jo autors man laikam mēģināja ar sūdu pavērt seksuālos apvāršņus
18. Aprīlis 201516:24: es un bērni
Uzjautrināja un tai pat laikā nomierināja mātes pārmetumi bērnu sakarā. Jā, manai mātei dziļi riebjas mazi bērni un savu abu meitu pieaugšanu uzskata par lielāko laimi. Kad māsa paziņoja par trešo grūtniecību, prieka pilnās omītes vietā bija sieviete, kura tik uzdeva retorisku jautājumu-tu ko? kaut kāda bērnu ražojamā mašīna esi? Principā laikam ejot, paliek žēl savas mātes. Ne tāpēc, ka viņai nācās pieciest divus bērnus un to, ka viņai tie riebjas, bet gan tas, ka pamazām apjaušu viņas patieso būtību un nepiepildītās alkas. Viņa augstāk par visu vērtē brīvību, iespēju nerēķināties un iespējams prasmi uzspēlēt ģitāru. Un žēl, ka apstākļi un apkārtējie šo iekšējo hipiju ir nosmacējuši. Un citreiz šķiet, ka mans apgalvojums, ka laiks man domāt par bērniem, salauza viņas ticību, ka vismaz es spēšu baudīt visus dzīves jaukumus, kas prasa pilnīgu egoismu un iespējams pat sabojātu veselību. Bet arī ne par to pārdomas. Atgriežoties pie bērnu jautājuma, nomierināja, ka ar mani viss kārtībā-ir normāli neciest tos mazos knēveļus. Šai brīdī noteikti kāda mammīte šausmās saķer galvu un mani lād pēdējiem vārdiem, bet veicot pārrunas ar daudzām mammām, atklājās, ka tas viss ir pilnīgi normāli. Un tieši šie bērnu nemīļi bieži ir labākie vecāki tieši aiz tā, ka savu lolojumu tupa neuzgrūž apkārtējai sabiedrībai, ar domu-nu kā šo eņģelīti var nemīlēt un kā gan šis mazais eņģelītis var traucēt? Lūk, var gan traucēt. Un ļoti. Tas, ka tam jaunveidotam cilvēkam nav īsti saprašanas par robežām, nozīmē to, ka mammītei par to būtu jāsajēdz divtik, lai mazais uķi puķi no burvīga bērneļa nepārtop neciešamā knēvelī, kuru gribas paņemt un izlikt aiz durvīm. Un momentā, kad saproti, ka audzināšana vajadzīga pašai mammītei, uz to mazo svešu atvilktņu revidētāju var pat iecietīgi paskatīties. Jā, man bērni nepatīk. Un vēl vairāk man nepatīk mammas, kurām liekas, ka man tas tavs bērnelis ir jāpatīk. To, kurš knēvelis man patīk, izvēlēšos pati un tādi pat ir. Nopietni. Un ir arī tādi, kuri varbūt ne gluži patīk, bet kuri netraucē. Viņiem visiem ir kas kopīgs-vecāki,kuriem ne visai patīk bērni.
8. Aprīlis 201516:33:
Kaut kas iekšēji ir salūzis un aizvien biežāk manās atbildēs, reakcijās un kustībās attainojas kripatiņas patieso emociju. Ja tā turpināsies, kulminācija būs uzbrukums ar asiem priekšmetiem.
12. Marts 201511:57:
Prasme neizrādīt patiesās emocijas, domas un sajūtas no vienas puses ir apsveicami, no otras apgrūtinoši. Tā spēja ir ieēdusies tik dziļi, ka sāku just zināmu nožēlu, ka vairums gadījumos neesmu kaut vismaz ar ķermeņa valodu likusi noprast kaut desmito daļu savis, kas radītu vēlmi nekad un ne mūžam ar mani vairs nekontaktēties vai kontaktu samazināt līdz minimumam. Lielākā riebuma un nicinājuma gadījumā, lai nesāktu stāstīt par to, cik ļoti Tu man riebies, pašsaglabāšanās nostrādā kā bikls klusums, pāris neveiklas atbildes, radot pilnīgi maldīgu priekšstatu un iespējams pat vēlmi mani uzrunāt vēlreiz. Nē, es vēl joprojām māku nevienu neienīstu. Suņu kakas arī var šķist pretīgas, riebīgas un visādi citādi nepatīkamas, bet naida sajūtas tur nav.
5. Marts 201516:07:
Šodien kā pašapmierināts runcis pavērsu seju pret logā spīdošo sauli. Sirdī ielija mers un labsirdība. Pēc tam gan sapratu, ka nejau saule ir tā, kas pacilā, bet gan tas, ka visi liek svētu mieru. Cilvēkus drošā attālumā iespējams pat pieņemt.
18. Februāris 201516:41:
Nestādos priekšā, cik tizli jūtas klients, nonācis mūsu skavās, jo šodien pat es sap...inos meistarībā ar dokumentu apriti un to absurdo birokrātiju, kas valda tepat mūsu iekšienē. Lai gan nekas nespēj pārsteigt vairāk par to, ka izdruka no vienas sistēmas, kuras saturu veidoju es, tiek novīzēta priekšniecībā, tad iereģistrēta citā sistēmā un tad ieskanēta, lai ieliktu vēl kaut kur citur. Kad to pirmo reizi uzzināju, smējos par smalko humoru. Smiekli beidzās, kad sāku nojaust, ka tas nav joks, bet reāls darba uzdevums.
13:21:
Sēžu un ņirdzu. Draudzene ieviesusi jēdzienu "lauku seja". Tas ir tad, kad nav svarīgi, kādu kosmētiku liec, pie kāda speciālista vērsies, cik grāmatas izlasījusi. Ir un paliek lauku seja. Tas neesot ārstējams. Tagad nespēšu konkrēto seju vairs saredzēt bez iedomātā lakatiņa un sārtumu vaigos. Bet principā ceru vienkārši neredzēt.
11. Februāris 201514:56:
Es laikam esmu ne tāda, bet kopā man tas nekādi neiet. Atsevišķi jā, bet no domas, ka es varētu iebāzt mutē svaigu zemeni ar šokolādi, zosāda uzmetas. Vienīgais izņēmums-Skrīveru zemenes baltajā šokolādē. Zemenes putukrējumā arī tikai sablenderētā veidā. Es laikam esmu ļoti neromantiska.
12:20:
Ko dara, ja darbā viss līdz brošai un organisms pieprasa zināmu devu informatīvā sūda smadzenes atpūtai? Lasa tādus rakstus kā "Septiņas pazīmes, kas liecina – tava mīļotā tevi krāpj" Jopcig...izrādās, ka pēc visām pazīmēm es to periodiski daru (izņemot telefona pieskatīšanu). Tagad sanāk, ka svaru mest nost nedrīkst, pucēties nedrīkst, priecāties par neko nedrīkst, savas intereses mainīt arī nedrīkst. ai...labāk tad dzīvoju kā krāpjošā, toties smuka un priecīga
5. Februāris 201513:54:
Esmu laikam sasniegusi kaut kādu augstāku attīstības pakāpi savā garīgumā, jo redzot to, kā dabā darbojas tas stāsts par to, kā viss nāk atpakaļ 3x utt, es nesēžu, nepriecājos ļaunā priekā, bet vienaldzīgi noplātu rokas-re kā sanāca. Aizvien vairāk izjūto dziļo vienaldzību pret apkārt notiekošo, lai gan liktenim tīk jokot, piemetot aizvien jaunus un jaunus iemeslus vēlmei kādu dedzināt uz sārta. Es vēl turos. Vēl neesmu sevī ielaidusi neko destruktīvu gan savai fiziskajai, gan garīgajai veselībai.
2. Februāris 201501:47:
Meklēju cēloni pašreizējam dvēseles stāvoklim. Problēma jācērt tās saknē, bet, kur pie velna ir sakne, to vārtoties un svīstot gultā, jau otro stundu nespēju definēt. Jāatzīst darbā iet nemierīgi un esmu izsista no savas ērtās rutīnas, bet nav nekā tāda, ko vienkārši sēžot un darot, neatrisinātu pāris dienās. Galvā un pat uz papīra ir rīcības plāns pirmdienai, tādā veidā sev parādot- nerausties, re, ka viss risināms. Bet, kamēr nekas nav beidzies, miera nav. Plus tam visam diena atnesa emociju gammu sākot ar kauna sajūtu, satraukumu, skumju asaras, vieglu neziņas izmisumu, miljons scenāriju apceri, mierinājumu, atvieglojumu, pat prieku, tad mazu vilšanos, satraukumu un atkal mierinājumu. Visbeidzot totālu spēku izsīkumu, kam sekoja neraksturīgi man, treknas, vēlas vakariņas. 20:30 un atrados gultā. Emocionāli izvarota, garīgi nestabila. Atkārtoju sev, ka miegs ārstē visu. Tai vietā, lai iegrimtu visaptverošā miegā, uzplaukst domas par darbu. Kā hu būs, kaut izdotos...a ja nu ne, kāds piiizdjets būs, ja kaut kas neies kā plānots...bet tas sagurums un emocionalais vājums lēnām slēdz ārā līdz 00:30 pamostos slapjā, piesviedrētā gultā, saprotog, ka esmu 3 stundas pavadījusi kaut kādā starpposmā starp apziņu un zemapziņu. Cigarete, nervu tēja, konītis un atgriežos gultā. Ar sajūtu, mura nav definējama. Tukšums, bailes aizmigt, pulsējoša galva, kaut kāds klusējošs stress pakrūtē, kuram pārklāts remdens miers. Kā izejoša anestēzija pēc kanālu tīrīšanas. Turpinu meklēt problēmas sakni. A. Pārāk daudz emociju vienas dienas laikā un psihe nespēj tik daudz gremot B. Tas tiešām ir pliks stress darba dēļ C. Treknais ēdiens, kādu neēdu un, kur nu vēl septiņos vakarā, kad organisms jau gadu vairāk par kādu augli nedabū D. Esmu nolādēta un manī plosās nelabie gari E. Viss augstāk minētais. Jebkurā gadījumā līdz šim man likās, ka pazīstu sevi, bet tās sajūtas, kas piemeklējušas pašreiz, ir pilnīgs jaunums un liek domāt, ka jūku prātā.
27. Janvāris 201509:39:
Cik ļoti, ļoti, ļoti nelaimīgam un neveiksmīgam jābūt, lai vienīgais prieks būtu redzēt, ka arī vēl kādam iet sūdīgi? Un pilnai laimei vēl darīt visu, lai kādam censtos ieriebt. Es saprotu daudz ko slimu, amorālu vai kaut kā citādi sabiedrībā nepieņemamu, bet šāds skatījums uz lietām man paliek noslēpumā tīts. Turpinu ar zinātnisku interesi vērot, kur tas viss novedīs un galarezultātā, kāds kuram būs tas pozitīvais ieguvums. Mana dīvainība ir ar interesi noraudzīties uz sev neizprotamo. Jebkurā gadījumā, citreiz liekas, ka seriāls Ugunsgrēks ir uz patiesiem notikumiem balstīts un pietuvināts kaut kam ļoti analītiskam. Par pārsteigumu man un citiem, cilvēki tiešām šo seriālu cenšas ieviest savas dzīves līkločos. Lielākai neizpratnei-šis modelis nepakļaujas izglītības vai soc. stāvokļa līmenim. Galvā sistie ir visur.
23. Janvāris 201518:49:
Kopš sāku strdāt valsts iestādē ar bābām 40+, jūtu, kā esmu novecojusi. Tā strauji. Vēl nezinu, kādā ziņā, bet skatoties spogulī, toč zinu, ka pirms 3 gadiem tur bija kaut kas krietni jaunāks. Un vispār šodien piektdiena. Tai vietā, lai sajūsmā lēktu uz galda, gribu gulēt pie tv. Pat liekas, ka ar vecmeitas balles bliezienu tika teiktas atvadas it visam. Tur tika izšauts viss pulveris, paņemot daļu avansā, jo nevienu dienu kopš 2.janvāra, nav izjusta vēlme noraut jumtu. Es ceru tas pāries. Māte vispār izlasījusi kaut kādu debīlu interviju ar kaut kādu jaunatklātu LV ekstrasensi un apgalvo, ka esmu 1:1 kopija viņai, it visā. Es šo jaunatklāto tēlu nosaucu par dirsēju un tagad domāju, ka vismaz šai jautājumā mums tiešām ir kaut kas kopīgs.
12:39:
Vakar nu jau jāsaka VĪRS, atsūtīja 3 linkus, lai palasos diskusiju kašķus par lomu sadalījumiem ģimenē, par sadzīviskiem sīkumiem un kas nu katram notiek aiz slēgtajām durvīm. Tā pātiesi un īsti. Ok, daļa spriedumu gan jau, ka tapa nevis no tā, kā ir, bet idealizētais variants, kā gribētu lai būtu. Gan jau, ka patiesais mērķis bija nevis ziņkāres remdināšanai, kā dzīvo citās mājās, bet drīzāk uzprasīšanās uz komplimentiem. Man gan ar to atzinības teikšanu un komplimentu bārstīšanu ir kā ir, bet vienu pateicu cieti- a es ar lohiem nepinos. Man nav laimests loterijā, man ir mana izvēle un tas, ko esam paši radījuši. Mājas ir miera osta ne kara lauks. Ja pret mani tā vai šādi izturas, tad acīmredzot pelnīti un jāspēj lavierēt starp "neiešu jau cepties par sadzīves sīkumiem" un "problēma jācērt saknē". Bet kā teicu, ar lohiem nepinos un risināt jautājumus par to, kurš, kad nesīs miskasti, nav īsti aktualizējams jautājums. Mazgāt traukus, sūkt grīdu vai darīt jebko pēc grafika? Absurds. Ja netīrs-notīri, ja savandīts-sakārto, ja nevajadzīgs-izmet. Tas nepakļaujas grafikiem, termiņiem vai Husqvarn sesijai. Tas pakļaujas spējai būt ne-loham un apziņai, ka otrs ir tāds pats. Ar lepnumu varu atzīt, ka mūsu mājās Husqvarna tiek darbināta, kad jānogāž ozols ne jāapcērpj smukumkrūms.
8. Janvāris 201523:41: atbilde
Beidzot dzima arī atbilde un iemesls, kapēc nejūtu to pirmskāzu satraukumu-mana kleita man pupos ir par platu. 1)man kleita nepieguļ kā man vajag 2) man ir mazi pupi. Vakar iešuva gurnos. Šuvēja pikta. Es tak solīju nemainīt svaru, a kas vainīgs, ka rijot sūdus un nēsājoties nonstopā riņķī apkārt, tie 2 cm vienalga pazuda.
22:06: Ar dievu manas vieglās dienas...
Ikviens šodien ir pamanījies man pavaicāt-nu, kā jūties? Pirmskāzu stresiņš ir? Nē bļin nav...līdz par šim brīdim ir kaut kāda pirmspasākuma histērija, kad ir jāizdara vel miljons lietu, principā nianses, kuras, kā zināns, ir svarīgas. Un laikam Dievs nav mazais bērns. plkst 1:10 ielido mani vecāki, kuri man jāsavāc. Tas ir vienīgais iemesls, kāpēc es vēl neesmu izdzērusi pusi to viegli atdzesēto šampi. Bet brīdī, kad viss apdarīts, burtiski dedzina iekšas, kā gribas. Un ja nebūtu tas lidostas faktors, rīt pavisam noteikti kāda līgava mostos ar vieglu paģiras sajūtu... un iespējams pat tīri nevainīgi pasūtītu dirst līgavaini
4. Janvāris 201519:32:
Vecmeitu balle godam nosvinēta. Laimīgi pēc 4 stundu miega poha vēl nebija sākusies un principā to arī laikam izgulēju tajās 16 stundās nākošās nakts laikā. Nepamet doma, ka 4 skuķi principā darīja to, ko parasti šādos pasākumos darītu pretējais dzimums. Ar to arī lepojamies.
22. Decembris 201416:27: bezdarbības bizdings
Mīlu savu mūžam neapmierināto, kašķīgo topošo vīru, jo neviens cits normāls pa zemi staigājošs, mani tik ilgi neizturētu. Jeb citiem vārdiem sakot, man liekas, ka esmu noķērusi temperatūru
14:31:
Principā bezjēdzīga diena, kad var ieslīgt fantācijās un apcerē par lietām, kuras aizmirstas nākošajās piecās minūtēs.
|
|