Prasme neizrādīt patiesās emocijas, domas un sajūtas no vienas puses ir apsveicami, no otras apgrūtinoši. Tā spēja ir ieēdusies tik dziļi, ka sāku just zināmu nožēlu, ka vairums gadījumos neesmu kaut vismaz ar ķermeņa valodu likusi noprast kaut desmito daļu savis, kas radītu vēlmi nekad un ne mūžam ar mani vairs nekontaktēties vai kontaktu samazināt līdz minimumam. :
Lielākā riebuma un nicinājuma gadījumā, lai nesāktu stāstīt par to, cik ļoti Tu man riebies, pašsaglabāšanās nostrādā kā bikls klusums, pāris neveiklas atbildes, radot pilnīgi maldīgu priekšstatu un iespējams pat vēlmi mani uzrunāt vēlreiz.
Nē, es vēl joprojām māku nevienu neienīstu. Suņu kakas arī var šķist pretīgas, riebīgas un visādi citādi nepatīkamas, bet naida sajūtas tur nav.
Lielākā riebuma un nicinājuma gadījumā, lai nesāktu stāstīt par to, cik ļoti Tu man riebies, pašsaglabāšanās nostrādā kā bikls klusums, pāris neveiklas atbildes, radot pilnīgi maldīgu priekšstatu un iespējams pat vēlmi mani uzrunāt vēlreiz.
Nē, es vēl joprojām māku nevienu neienīstu. Suņu kakas arī var šķist pretīgas, riebīgas un visādi citādi nepatīkamas, bet naida sajūtas tur nav.
Comments
Tas ir apsveicami. Man ir otra galējība, visas emocijas tik ļoti ierakstītas sejā, ka pat cilvēki, kas principā man ir vienaldzīgi (un tāda ir lielākā daļa) domā, ka viņi man riebjas :D
(Reply to this) (Thread)
|
Mēs principā varētu uz kādu laiku samainīties. Vismaz es tiktu vaļā no dažiem eksemplāriem, kas periodiski uzpeld kā tāds herpes vīruss
(Reply to this) (Parent)