Negāciju Miskaste

14:06: Es vienmēr esmu uzskatījusi, ka dziļi sirdī esmu blondi blonda un visa romantiskā noliegšana ir tikai spītības kliedziens, jo pašai no tā ne sūda nav. Bet ne par to stāsts. Viens ir pilnībā skaidrs attiecībā uz kāzu lietām.

Godīgi sakot vairs nezinu kā reaģēt uz apkārtējo sajūsmas saucieniem par sievietes laimīgāko dienu, par obligāto scenāriju un citiem, šķietami blondiem sviestiem, kas jāpiedzīvo ikvienas sievietes dzīvē.

Ziniet ko, ejiet dirst.

Kāpēc kāzu dienai jābūt tai pašai laimīgākajai? Tāpēc, ka visi uz tevi lupī, izsaka glaimus, no kuriem 50% nav pat patiesi? Vai tas, ka beidzot vari uzvilkt ko glītāku par džinsām? Ka nesodīti vari atļauties vienā reizē uztaisīt savu tehnisko apkopi? Vai arī, ka beidzot nav pašai jādomā par viesu uzņemšanu un vari būt kā viesis pats savā pasākumā? Vai arī jājūtas bezgala laimīgai, ka beidzot kāds ir izglābis no vecmeitu statusa un pastāv procents iespējamības, ka nebūs jāatdod gali vienai un bērēs tiks knapi izsiesta kāda asara un tikai tāpēc, ka esi bijusi vientuļa, veca sterva un apraudāts tiks kaķis, kuram draud pēdējā šprice, jo arī tas mērglis ir kļuvis nepieradināms.

Ja kaut viens no tiem punktiem atbilst patiesībai, tad jā, kāzas varētu būt laimīgākā diena sievietes mūžā, bet tai pat laikā apliecinājums pašas tizlumam.

Man tā nebūs laimīgākā diena. Tā varētu būt vienkārši forša diena, ja vien kāds nemēģinās man kaut ko uzspiest.