You are viewing 20 entries, 60 into the past 23. Jūnijs 201416:34:
Sēžu un apbrīnojamā kārtā esmu pavisam mierīga. Ļembasts mājās par laimi ir atcelts un varēju atļauties mierīgi uzdejot ar putekļu sūcēju. Ir tīrs. Un arī šovakar būs tīrs..un arī rīt būs tīrs. Apkārt kāds vaimanā par sačakarēto laiku, lietu un "nekonegribas" sajūtu, kamēr manī lēnām ieplūst klusa svētlaime. Nu i nevajag ar'. Galvenais liekat man svētu mieru, gaļu esmu iemarinējusi un nelieciet man neko darīt. Es gribu rīt pamosties pirms 11:00 un justies labi. Justies labi un iedomāties par tiem, kuri tikko iegajuši gulēt. Te laikam ir tā dzīvesveida un ikdienas nozīme un ietekme uz svētkiem. Ja mani veselu gadu būtu iespundējuši dzīvoklī ar skatu uz trolejbusu, noteikti būtu gatava jāņot gumijniekos līdz rīta gaismai, dodiet tikai iespēju. Patlietus nebūtu šķērslis. Bet es esmu izlepusi. Slinka un prasīga. Man vajag komfortu. Komfortu un mieru. Šodien es negribu tusēt. Svētkus var uzrīkot jebkuru citu, piemērotāku dienu.Tad, kad es to gribēšu. Saplūstu ar balto krēsu, balto galdu un baltajām sienām.Sajūta laba. Lieliska. Jūtos tikpat balta.
15. Jūnijs 201414:41:
Maza greizsirdība dažreiz ir pat forši, bet tāda, uz kuru īsti pat nav ko komentēt, uzrauj asinsspiedienu debesīs. Brīdī, kad sāku apsvērt domu par jaunu hobiju, vaļasprieku vai vismaz biežāk apciemot vecos klasesbiedrus un citas draudzenes, sāk likties, ka tas būs diezgan sarežģīti.
5. Jūnijs 201419:26:
kancelēti mani atvaļinājumi, šodien pēc darba apsēdos mašīnā un 5 min vienkārši pusguļus vēroju debesis caur logu. Tā vienkārši. Jo mesties uzreiz uz ceļa būtu neprāts. Atbraucu mājās un neskatoties uz nespēku, mēģinu izdomāt kaut ko, lai tikai nebūtu jāatguļas, tupi blenžot televizoru. Tā būtu pilnīga padošanā darbam un atzīt, ka pašreiz viss man spēks un enerģija tiek atstāts tai tur ēkā un ka īstā dzīve, kas sākas šeit, īsti nemaz nepastāv.
30. Maijs 201420:53:
Teorija par to, ka piederu caurslīdēju sugai, savā ziņā tomēr ir apstiprinājusies. Ja vien apkārt nebūtu tie pārējie, kas nespēj visu izdarīt laikā, es sonedēļ būtu pakārusies zeķubiksēs. Taču nu man pietika tikai ar pāris vakariem pēc darba, lai rāmi, galvu nepaceļot, pusdienas ēdot "neatejot no kases", padarītu plānoto. Vardu sakot viss neuzgāzās tonnīgā kravā uz pleciem, tik vien cik pāris centneri. Vēl-cena un skaļš nosaukums ne tuvu negarantē kvalitāti. Pieraksts Baltic Beach uz pedikīru, gelish, french. Meiča klausulē nosauc 45 eur. Rezultātā tiek samaksāts par apšaubāmas kvalitātes pedikīru, uz ādas uzkrāsotu balto līniju un vajadzību piemaksāt vēl 5 eur, jo tas tak esot french!! (ko izdzirdot laikam vajadzeja bijībā sarauties). tev tak stulbā kaza jau teica, ko vajag un attiecīgi jau noteici cenu pa telefonu. Nu tad ta arī lai paliek nevis pēc procedūras blisini acis. Pat, ja tikai jāpiemāksā 1 eur, princips paliek princips. Rezultātā ir 50eur nevērts pedikīrs un izbazūnēts pa visu pagastu, ka uz to kantori vietējam, ar prātu domājošam, nav ko meklēt. par tādu ciparu kājām bija jābūt kā ar fotožopu apstrādātas. secinājums-jāiet pie pārbaudītām vertībām, kas uztaisīt perfekti un paprasīs trešdaļu.
26. Maijs 201409:49: -
Es pat varētu atrast paziņu lokā indivīdus, kuri pašreiz cīnas ar daudz nopietnākām un stresainākām problēmām, taču šorīt modinātāju nenospiedu otrreiz, jo miegs pārgāja brīdī, līdz ko apjautu, ka ir pirmdienas rīts un priekšā gara, gara nedēļa, pilna ar sūdiem, kuru atrisinājumu varu garantēt tikai no savas puses. Bet līdz ko tas nav atkarīgs vairs tikai no manis, sākas klusā panika. un jā, jā, es tik tiešām zinu, ka pastāv arī lielākas problēmas un arī par šo visu pēc laika tikai pasmiešos. Ik pa laikam sev atgādinu, ka būs jau labi, es taču esmu no tiem, kas var nemācīties, nokārtot eksāmenu labāk nekā tie, kas zaurē grāmatu no galvas mēnesi iepriekš. Es ceru, ka vēl piederu pie šīs caurslīdēju kategorijas. To šī nedēļa parādīs. Bet nu dusma. Dusma, ka man, kas problēmu risina uzreiz, jāsēž un drudžaini jāpīpē, jo kāds kaut kur savā beņķī nav izdarījis lietas laicīgi. Salīdzinājumam- Gan jau, ka vairums zina, ko nozīmē bakalauru papeigt minūti pirms tā iesniegšanas. Bet parasti tas notiek spontāni un tai vājprāta naktij speciāli neviens negatavojas, bet bauda dzīvi. Vot es gan mērķtiecīgi uz to eju vai precīzāk tieku uz to davesta. Un tai vietā, lai tagad baudītu dzīvi, nespēju beigt lādēt visus, kas pie tā ir vainīgi.
20. Maijs 201415:37:
šodien kantorī vispārējo jautrību izraisīja sadalījums pa vecumiem. Esam mēs četras un jūs naftalīnbābas. Izrādās, ka naftalīnbābas ir ar apbrīnojuma humoru un jau stundas laikā sev bija piedēvējušas visādas iesaukas, ar pelējuma sēni sākot. Un vispār ir bagi forši sēdēt vienā kabinetā ar vienaudzi un divām vecumā mūsu gadi x 2. Vienojāmies, ka vagrāk par mūsu lielajām mutēm, būtu dabūjušas vispārēju kaunināšanu un nicinošus skatienus, ko šodien protams mums piedod, jo nav nekā labāka kā vecajām iedot kaut ko no sevis, tai pat laikā vienmēr zinot, ka viedais, pieredzes bagātais padoms, būs pa ķērienam
12. Maijs 201413:13:
zeme deg, zeme deg! Kam velns parāvis vajag atvaļinājumu, ja pēc tam, kad jāatgriežas, liekas, ka puse dzīve palaista garām un tad nu vienā dienā jāatgūst zaudētā jaunība, nevainību ieskaitot. Ir tā, ka daļa no ugunsgrēka ir apdzēsta, bet otru daļu mirdams neapdzēsīs uz sitienu, kamēr daži turpina piemest pagalīti. Es naivi cerēju, ka vot tā pasēdēšu šodien ilgāk, lai rīt smuki atgrieztos pie nokopta karalauka un rāmā rutīnā turpinātu urbt savu dēlīti. Bet nē. Dažādu blakus faktoru dēļ visu atrisināt ir ne-ie-spē-ja-mi. Tas dara nervozu un acs plakstiņš raustās ar visu uzaci. Besī. Jo man patīk visu atrisināt uzreiz. Neskatoties arī uz manu histērisko un mazliet sievišķīgo nēsāšanos riņķī apkārt, laiks velkas pārāk lēni un es jau jūtos nogurusi. Es zinu, ka ir arī lielākas problēmas un sūdi šai dzīvē un ka vispār es pārāk nopietni pieeju visiem jautājumiem. Bet man patīk kārtība un padarīta darba sajūta.
6. Maijs 201423:06:
Pirmā diena atvaļinajumā. Huiņa. Trīs reizes zvanīja no darba un pedejā zvana laikā man tika uzprasīts, kad es būšu atpakaļ. Paldies, sajutos vajadzīga. Bet ne par to stāsts. Jūtos drīzak kā uz slimības lapas, jo darīt nav ko, guļu un veģetēju, laiks sūdīgs.Šodien secināju, ka principā atvaļinajumu man nevajag, drīzāk ļaujiet tad man vismaz mēnesi darbā ierasties līdz plkst 12:00 un būtu super. Jo stāsts par "nu es kārtīgi izgulēšos" slēpjas tajās papildus 45 min, ko es noguļu, ja nav uzlikts modinātajs. Attiecīgi tajās 45 minūtēs rodas ikrīta sāpe pēc brīvdienām. Dzeru alkoholisku ķīmisku savienojumu, kurš ir kā mans pašreizejais atvaļinājums-pilnīga huiņa, bet garšīgs. Fonā skan draņķīga eirovīzija, kur manas simpātija palika meičai no Zviedrijas un ik pa laikam nosmird piegulētaja kungs, pret kuru kārtejo reizi sazvērējusies visa pasaule. Vēl šodien izdomāju, ka jāatbrīvo vieta no apaviem, kurus nopirku, uzvilku, nometu. Vienīgi šaubos, ka kādam tos vahjadzēs vairāk par mani. Cerība mirst pēdejā. izmest žēl kaut kā. Mendeļējeva dzira beidzās.
3. Maijs 201410:19:
Pirms tam pieraudot spilvenus, klusiņām jau cerēju, ka visu nomalēšu īpaši melnu, lai pēc tam teiktu, ka nebija tik traki. Traki nebija, bija pilnīgi dirsā, bet šādās reizēs atliek tikai atslābināties un izbaudīt procesu. Drīz pēc pēdējā ieraksta, atkal pievienojos vecenēm, savam Burn piegāzu šnabi un devos atpakaļ uz kabinetu. Tā tika izdzerti visi mani krajumi un bija laiks doties uz peldošo dzerstiņprāmi kombinācijā ar manām pilnīgi nevaldāmajām kolēģēm. Laiks paskrēja nemanot un brīdī, kad piektdienas rītā, guļot šaurajā lāviņā, tvēru pēc rīta Burn pudeles, kurā, kā izrādās bija arī šnabis, es atskārtu, ka man to marazmu patiesībā vajadzēja, neskatoties uz sarkanajām acīm, aizpampušajiem sejas vaibstiem un aizsmakumu balsī. Māte ļoti mātišķi un gādīgi ierekomendēja apēst kaut ko garšīgu,uzdzert kaut ko spirdzinošu (neprecizejot ar grādiem vai bez) un kārtīgi izgulēties, tai pat laikā piebilstot, kā viņai pašai gribas tā līdz kauna sajūtai iztrakoties un trīs dienas nodoties brutalam bābu kodienam. Atgriežoties mājās, ļoti jau nu gribejās nodušoties un doties tālāk dzīvē, taču piegulētaja kungs kā sēne saplūda ar dīvanu un man atlika tikai atlaisties pēcpusdienas miedziņā, samierinoties, ka balle beigusies. Atziņa? Ja vajag, tad vajag un nečīkstēt pirms laika, ka negribas.
30. Aprīlis 201409:16:
Skats no rīta ārā pa logu pilnībā atspoguļoja manu noskaņojumu. Ne-gri-bas. Bet soma jau sakrāmēta ar "ja nu ir auksts" "Ja nu būs karsti" "ja būšu pārsalusi" Ienāku kantorī, mani sagaida 6 smaidīgas būtnes, kuru acīs mirdz velnišķīga uguntiņa, kura šķiet bija apdzisusi kopš tika piedzemdēts pirmais bērns pirms 20 gadiem. Smaidu un sāku krist uz nerviem, jo tā pa lielam ir mana patiesā būtība un līdz ar to arī pilnībā notušē manu "davai pastrādāšu un braukšu mājās" vēlmi. Bet nespīd. Līdz piektdienas rītam mājas neredzēt. Pāris divdomīgas, mazliet dzēlīgas piezīmes, ķiķi-niens un eju pastrādāt. Ar tādu baudu, kā vēl nekad. Nekas, ribās ir ķīmiskais savienojums, tautā dēvētu par enerģijas dzēriens (jo tikai tas palīdz bepakrist ar žileti rokās tualetē pie poda)un nekļūt kašķīgai tāpēc vien, ka nav spēka. Mierinājums tāds, ka parasti es gatavojos ļaunākajam un pēc tam atzistu, ka tik traki nebija. Ceru, ka šis ir tas gadījums
29. Aprīlis 201414:50:
Šodien bābas izdomāja, ka jābrauc uz veikalu, vajag tak kaut ko līdzi paņemt. Rezultātā tika izbārstīti dekoratīvie sīpoli, piezviegts viss Rimi un nopirkts šnabis. Tas saucas-zolītas kundzes 40+ es kā otrā jaunākā no beigām jau noguru no tām 40 min veikalā un priekšā mani gaida 48 h ar šo kompāniju, kura turklāt būs vēl manāmi iereibusi...
28. Aprīlis 201414:50:
obligāti spiestā kārtā man ir jābrauc ar *&^%$ prāmi uz Stokholmu. Pirmkārt, man besī tas prāmis, man besī tā saucamās izklaides, ja nebūtu nākošajā dienā jāvazājas pa pilsētu, pielietos un ietu gulēt. Otrkārt, sola sūdainu laiku. Plika pilsēta jau ir redzēta. Bet vecenes burtiski dreb aiz sajūsmas, ka varēs uztaisīt 2,5 dienu kodienu bez večiem. Pagaidām ļoti cenšos atrast kādu izklaidi. Pagaidām neatrodu. Viss ir tik.. nu tik... ai...garlaicīgi.
09:49:
stulbums, stulba centība, lojalitāte vai kā citādi nosaukt to, ka nogriezīšu no sava atvaļinājuma divas dienas (kuras izmantot kaut kad vēlāk), lai vienkārši neuzkārtos gadījumā, ja atvaļinājumu uzmantotu pilnībā. Uzkāršos tāpat, bet to divu dienu dēļ mazliet mazāk. Nē, tas ir kaut kā līdzīgi, ka slinķis vienmēr izdomās kā sevi maksimāli atvieglot dzīvi. Tātad būs izdarīts darbs, mierīga sirds un papildus brīvdienas, kad to tikt iešām vajadzēs. Tad no tā izriet, ka sliņķis pat ir gatavs mazliet vairāk pastrādāt, lai pēc tam mazliet vairāk paslinkotu.
27. Aprīlis 201412:30:
Bērnībā un pusaudžu gados biju cilvēks šmulis. Kur gāju, tur palika bardaks. Atceros, ka māte vispār nespēra kāju manā istabā (lasīt rezidencē), jo uzskatīja, ka tā ir tikai un vienīgi mana darīšana, kādos sūdos tas bērns ieaug, galvenais, lai pārējā mājā staigā uz pirkstu galiem un pasarg dies nesāktu tur kaut ko darīt. Tas patiesībā bija briesmigi, jo istabu kārtoju tikai tad, kad pat es zaudēju jebkādas orientēšanās spējas un pazudis bija jebkas, kas tiek izlaists no rokām. Taču, kad kārtoju, tad tā līdz pēdējam sīkumam un iztīrīju pat visdziļākos stūrus un pēc tam 3 dienas gāju istabā ar lielu lepnumu. (3 dienas tāpēc, ka ceturtajā tur jau atkal bija bardaks). Tad nu lūk priekšvēsture, ka arī es esmu bijusi cūka un tas, ka kārtības jautājumos, augu pa savam, neviena nedresēta. Kas ir tagad? Tagad es dažkārt pieķeru sevi pie domas, ka ar mani kaut kas nav kārtībā. Māju kārtoju katru dienu un no domas, ka kaut kur tur stūrītī ir kāds aizķēries puteklītis, man liekas, ka trūkst gaisa, smoku nost un vispār tā viena stūrīša dēļ varētu paņemt dārza šlūteni un te visu izmazgāt. Vienu skaistu saulainu rītu manā skapja istabā (kas bija gan izsūka, gan izmazgāta) iespīdēja saule. Jei bogu...gandrīz astmas lēkmē saku kratīties (lai arī man šīs slimības nav). Radās doma izgāzt visu skapi, mazgāt visas drēbes un tā, kamēr pat saules gaismā viss būs sterili tirs. Bet tobrīd par laimi nebija laika un tad jau biju sevi mierinājusi, ka tā ir tikai kārtējā tīrības lēkme un pilnigi pietiks, ja vienkārši izūkšu, izmazgāšu, atvēršu logu. Ja mans dzīvesbiedrs būtu sportiskāks, veselīgāku dzīvesveidu un kārtīgāks, tad es kļūtu pavisam perfekta, kas pārtiktu no bio-eko paikas, maksimāli izslēdzot no uztura cūkgaļu, ēstu tikai jēru, kurš pirms kāviena tiktu mierināts ar šūpuļdziesmu. Vakaros mēs skrietu un vingrotu, bet māja būtu sterila kā slimnīcā.
26. Aprīlis 201419:40: par attiecībām
Nedēļu dzīvojot divatā ar kaķi, man ir diezgan būtiski izmainījušās attiecības ar to zvēru. Nav jau tā, ka pirms tam mums būtu bijušas kaut kādas izteiktas domstarpibas vai uzskatu atšķirības, vienkārši dzīvojām katrs savu dzīvi-es šim ieberu bļodinu pilnu, pakasu vēderu, atveru ārdurvis un viņš ta pa lielam mani ignorē līdz kārtejai bļodas uzpildei. Pirmkārt jau šis ir pasācis mani modināt no rīta. Tā vienkārši iebāzt savu mazo, slapjo, auksto degungalu manā siltajā sejā,veicot bakstošas kustības, pavadot to ar ritmisku murrāšanu. Tāpat šis pasācis mani izsekot. Visur. Ja apsēdīšos, tā mazais pielīdējs atradīs veidu, kā noparkoties man blakus, cieši saspiežot ķermeņus. Kā jau minēju, esmu viena un attiecīgi ne vienmēr aizveru pēc sevis tualetes durvis. Kas notiek? Mazais kaķbarības pārstrādatājs ielaužas iekšā, paceļas uz pakaļkājām, cenšoties manu kāju aizsniegt maksimāli augstu, tad mierīgi apsēžas man līdzās līdz brīdim, kamēr nepametu labierīcības. Tas laikam ir izmisums, redzot, ka bļodiņu operators esmu tikai es un iespējamība, ka tā piepildīsies, ir samazinājusies uz pusi.
24. Aprīlis 201416:29:
Tie astrologu pareģojumi par pilnīgu vājprāta periodu ir patiesi?! Ievēroju, ka cilvēki tagad sadalījušies divās frontēs-vieni, kas ir davesti līdz puņķiem un asarām, rokas, kājas pa gaisu, neloģiski spriedumi un domu maiņa 15 reizes minūtē un otra daļa-tādi, kas uzlikuši pilnīgu mīksto jebkam un ikvienam. Neegribas izaicināt likteni, bet pagaidām esmu pie tiem otrajiem, kas stulbi bolīdamies, noraugās uz trakajiem, saskatoties ar sev līdzīgajiem.
11:15:
šodien es plēšu dirsu uz pusēm. Jā. Jo manī ir kaut kāds teicamnieka sindroms, kad par katru cenu ir sevi jāpierāda. Daru kaut ko līdzīgu, ko kolēģe, kurai vienmēr ir miljons atrunu, kāpēc nav sanācis kā vajag. Tagad gribu pierādīt, ka mazliet (manā gadījumā diezgan izteikti) iespringstot, tomēr var. Un kas ir pats stulbākais, ka es jau to īsti nedaru sevis dēļ (jo man kaut kā ir pārliecība, ka es to varu, vienkārši negribas), bet pierādīt citiem, ka vot tā kolēģe ne grib, ne var. Kas no tā mainīsies? Nekas. Tikai pozīcija, ka esmu baigais nazis un iespējams tāpēc man uzkraus visādu huiņu, par kuru te pieraudšāšu visus spilvenus. Jo es taču varu.
16. Aprīlis 201414:30:
šodien mana kārta iet varkšķet auditorijas priekšā. Negribas, bet tāda nu bija noruna, ka šodien eju es. Funktierēju, kā sarunāt ar sēdošajiem, ka es principā atbildu uz jautājumiem un ar izdales materiāliem katrs iepazīstas pats mājās. Nu laiks ta smuks, ne es, ne arī sēdošie negrib dirnēt piepirstos beņķos. Man tiešām nav noskaņojuma vērpt konstruktīvus un loģiskus teikumus. Gribas tā traļi, vaļi un pa mājām. Viss atkarīgs no auditorijas. Ja būs pasīvie klausītāji, nāksies truli atskaldīt visu kā iemācītu pantiņu. un vispār pusdienās neesmu bijusi, visu dienu stumju iekšā šokolādi, pīrādziņus un sāļos/saldos kliņģerus. Kad cilvēki reiz sapratīs, ka nevajag pateikties ar končām un šampaniešiem. Nesat šnabi ar siļķi vai žāvētu vistu. Mēs to tik tiešām novērtēsim krietni vairāk.
14. Aprīlis 201413:10:
šodien vilkos uz darbu ar zināmu drebežē iekšā, jo piektdienas pēcpusdienā ienāca ziņas, ka ar šodienu sākas pasākums X, ar ko vēl neesmu nekad praktiski saskārusies, ir tikai aptuvenas teorētiskas zināšanas un papīru aprite ir diezgan melna bilde. Baigi silda sirdi, ka nav gluži tā, ka peros plika pa nātrēm un ir jūtams zināms atbalsts no vadības, kas cenšas burties līdz ar mani. Mīļi. Tagad es sapņoju par biezzupu. Nu tādu, kādu vairums neēstu un riebumā novērstos. Nu piem kaut ko ar spinātiem. Vai ķirbju ar kazas sieru. Velns. Tajā nedēļā, kad tusēšu viena pa māju, noteikti sevi iepriecināšu ar tādām lietām, ko kopdzīves laikā negatavotu. un vispār šodien bābas metās kopdarbā, lai izdrāztu kādu nepaklausīgu klientu. Nu tā, ka visas kā vārnas pa savām darbības sfērām, blieza ar lielgabalu. Nekad nevajag aizkaitināt vienu bābu, kas strādā bābu kolektīvā, jo pretuzbrukumā dosies visas. Bet sievietes, kā zināms, ir nežēlīgas
7. Aprīlis 201414:54:
Laikam, ka laiks vainīgs. Bet domāju tikai par dīvānu un TV. Tas varētu būt visa piepildījums, laime un miers. Sūdi tādi, ka parasti ar šādām dvēseliskām ilgām visa tā dīvāna un TV padarīšana izvēršas pilnīgā vājprāta rosībā kaut kur, lādējot ikvienu, kas kavējis iespēju ietīties pledā. Un nav vērts kādam to teikt, šodien aizlaisties mājās ātrāk ir nereāli. Viss, sāpi sev izkliedzu, jāturpina strādāt.
|
|