ruukjelis

Es pazaudēju sevi!!!

Esmu vīlies pasaulē... :(
Bet vai tāpēc skumšu un asaras liešu???!!!
Ne vella!!!
:)

sāku jaunu dzīvi!
NĒ - alkoholam, NĒ- vīriešiem...

Milzums vientulības šai zeltā!

Mēness naktīs nav tas mēness,

Kuru reiz skatījis pirmais Ādamss. Ilgus gadsimtus

Cilvēku nomods to pierietinājis Ar senām raudām. Paskaties uz to!

Tas ir tavs spogulis.

/Borhess/

Iešu gan uz Niku Keivu, Gan Iggy Popu...

Atkal!!! Atkal aizgulējos! Pus deviņos jābūt darbā, bet pamodos bez 20 minūtēm deviņos... Nu nekas, vismaz izgulējos!
Bet ko lai iesāku ar savu mobilo, kurš mani ik pa laikam šādi izčakarē (varbūt rūpējas par manu veselību???)?

sen nebiju pastkastē saņēmusi īstu, dzīvu vēstuli, kas nav kārtējais rēķins vai paziņojums par ierašanos tiesā!!! Bija aizmirsta tā sajūta, kad degot nepacietībā mēģini atplūkāt vaļā aploksni, lai ieskatītos brīnumam acīs...

Ja kas, man šodien izrāde "Medus garša"... Ja nu interese, tad tiekamies plkst.19.00 Mākslas darbinieku namā (Vaļņu ielā 9)... Biļete 2Ls

Ha! Domāju, ka nu esmu no pagātnes atbrīvojusies! Sāku jau atgriezties pie vecajiem netikumiem daudz un bieži iemīlēties... Kā nekā 5 gadus man šis netikums bija zudis... Biju aizmirsusi, ka skaisti tā...
Bet ne sū..! Dzeļ tomēr sīkumi!
Bet prieks, ka dzeļ jau gan, bet tie ir tikai mazi sīki dzēlumiņi... :DDD

Netālu no mana darba stāv auto (vēl aizvien, ko ievēroju attiecībā uz automašīnām ir- zaļa, zila, sarkana, melna...), tātad auto neievērojamā tumši pelēkā krāsā, kuram uz aizmugurējā loga pielipināts aptuveni šāds uzraksts: "Auto atdod saimnieku gādīgās rokās (77.g., 1,90, 82). Ekonomisks. Izmantojams sīkos mājas darbos un apmīļošanai..." ... Nu jā, nebija jau šāds uzraksts, it īpaši pēdējais teikums, bet doma gan! Sākumā domāju, ka auto tiek pārdots, neērti bija arī apstāties uz ielas un lasīt- padomās vēl, ka uzprasos!!! Bet varbūt tomēr pieteikties...??? :DDD

Kā cilvēks var klausīties kaut ko tādu, kas skan pa Radio SWH!!!
Man ausis sačokurojās... :(

:)))

krii 

 "T icību pat asinsanalīze neuzrāda, bet diplomu var parādīt katram, kurš paprasa".  

kāpēc vienmēr kokos ieraugot pirmās dzeltenās lapas un gaisā sajūtot rudens elpu sažņaudas sirds...???

kaut kā dīvaini... Bijušais nakts vidū iekāpj pie manis pa otrā stāva balkona logu, bet esošās acīs vainīga esmu tikai un vienīgi es...

konduktors- metālists no manis neņem naudu... atpazīst savējos... :)

atvainoties...
nokratīt ļaunos izteiktos vārdus no sevis...
tikai neturēt ļaunu prātu...
tikai nedusmoties...
dusmas kā tārpi rok ejas man krūtīs...
ļaunie vārdi kā akmeņi aprok mani...
tikai nedusmoties...
tikai neteikt ļaunus vārdus...
tikai pasmaidīt...
tikai pasniegt pretī roku...
gribēs- paņems...
gribēs- neredzēs...
bet dusmas un ļauni vārdi kā akmeņi no sandales ieripos kanalizācijā...
un es aizdejošu saulrietā...

ziedo mani...
upurē uz savas ļaunās dievietes altāra...
uzšķērd iekšas, pārgriez vēnas...
lai iztek dzīvības sula tumši sarkanās urgās...
un nesauc mani...
nav vairs, kas sadzird...

nu tā... jādodas nu atkal prom! Vēl tik 5 stundas darbā, tad busā iekšā un uz Čehiju!!! Sadzeršos čehu alu un saklausīšos smagu mūziku, lūk tā!
Patiesībā neesmu vēl attapusies un kārtīgi izgulējusies pēc 3-diennieka Jēkabpilī, kas saucas amatieru teātru festivāls... No 44 izrādēm redzēju pusotru un vienu nospēlēju :)
Nu neaizķer mani latviskās joku lugas kā Skroderdienas Silmačos, Trīnes grēki (kas festivālā pat 2x tika pārstēvēti), No saldenās pudeles... Visu cieņu Rūdolfam, bet... gribas ko citu!
Bet tā jau ir, ka lauku amatieri spēlē to, ko publika pieprasa! Un prieks, ka ir tik daudz amatierteātru kolektīvu, prieks, ka teātris nav miris!

rīt ceļā uz Čehiju... mēģinu kārtot somu, bet nesaprotu, ko ņemt līdzi, ko neņemt... vai būs lietus , vai nebūs...

Vai tā tas ir jau no cilvēces pirmssākumiem, ka apkārtējā sabiedrība- bara locekļi, ģimene, kaimiņi, sabiedrības uzskati, attiecīgais laikmets- cilvēku ierobežo, ierāmē, iegrožo... ?
Un cilvēks nav brīvs... Ne tikai no ārpuses uzspiesto viedokļu dēļ... viņam jau ir izkompostrēta dvēsele... Un nelaimīgais sabiedrības loceklis vai nu ieplūst sabiedrībā, darīdams visu kā JĀBŪT- apprecēties līdz tik un tik gadiem, uzorganizēt pāris bērnus, iegādāties kādu tobrīd populāru auto, nopirkt nekvalitātīvu dzīvokli, līdz ar to ieslīgstot gandrīz vai visa atlikušā mūža parādos... Un tepat līdzās dzīvo cilvēks, kuram nekas no tā nešķiet svarīgs un realizējams savā dzīvē- viņš dzīvo uz čemodāniem, apceļo pasauli, viņš mācās, viņš izklaidējas, viņš priecājas par saules staru un rasas lāsi... Un pacieš pārējo sabiedrības locekļu uz viņu tēmētos pirkstus- jā, jā, viņš taču ir idiots, viņš taču neprot dzīvot, viņš nevar atļauties, žēl cilvēka..., kā!!!! Viņam vēl nav??? Nabadziņš... utt.u.tpr.
Un labi, ja šis nabadziņš dzīvo klusā lauku nostūrī, kur cilvēku sastop reizi mēnesī... Vai arī labi, ka viņam pilnīgi neinteresē, ko skaidrīte, pēteris vai dacīte runā... Un galīgi sūdīgi, ja šis nabadziņš mēģina dzīvot savu dzīvi, bet savās izkompostrētajās iekšās šausta sevi par to, ka nav tāds kā visis citi...