ruukjelis

Sapnim nav formas un robežu...

četri balti krekli-
četras mūmijas
kā
četras identitātes-
ko uztērpt
četros dzīves posmos...
savu čaulu pakarot eglē
lai čab
lai biedē
lai aizmirstās
...

dzīve
sasējusi rokas
un
ietinusi celofāna maisā
prāto
vai vest uzreiz uz izgāztuvi
vai
patīksmināties

šodien pamanīju, ka pasaule sarāvusies...

Spilgts sapnis...
Visspilgtākais tajā, protams, bija koši oranžais ķirbis, kuru... es gribēju ēst!!! :D


Bet citādi...
Braucu busiņā it kā kaut kādā ceļojumā pa Vāciju... Ceļš bija stāvs un, kā jau vienmēr manos sapņos, veda augšup kalnā... Bet vai cik līkumains un šaurs tas ceļš bija! Un pie tam veda iekšā dziļā mežā! Sāka krēslot... Bija klususms kā jau dziļā mežā...
Meža vidū bija pamests ciematiņš, kur mēs plānojām pārnakšņot... Galīgi pamests jau nu nebija, jo satiku savu klasesbiedreni, kas tur it kā dzīvoja vai arī tikai pārnakšņoja... Un tad es atradu to koši oranžo ķirbi, kuru grasījos ēst... Un vai nu no ķirbja vai kā,bet iedomājos, ka jāuzmeklē kāda vientuļa savvaļas tualete... aizņēmos papīru no māsas, jo pašai, protams, nekā tāda nebija un devos meklējumos... Izrādās nemaz tik dziļš mežs nebija, jo atradu dārziņu un pļaviņu, kurā kāda sieviete plūca puķes... Un tad es ieraudzīju lielus skaistus putnus... Lai arī dzīvē nekad neesmu redzējusi, bet izsecināju, ka tie ir rubeņi... :)
Un tā nu es aizklīdu no sava pārnakšņošanas ciematiņa... Tad nāca autobuss un es padomāju, ka varētu kādu gabaliņu pabraukt, bet šķiet pabraucu ciematiņam garām, jo nu jau ieraudzīju mazu pilsētiņu ar pieminekli un baznīcas ttorni... Un tad atklājās, ka mans mobilais Vācijā nestrādā, ka es nu nepavisam nezinu kā to ciematiņu sauc, uz kuru pusi tas atrodas... Es mēģināju jautāt autobusa šoferim, kur lai šo nezināmo vietu lai atrod... Viņš, protams, bija bez padoma, bet laipns un atsaucīgs cilvēks būdams viņš man piedāvāja pastrādāt Vācijā, kamēr es kaut ko atrodu un uzrakstīja darba līgumu... :)

sūds tā dzīve...

Varbūt ģimene ir tikai cilvēka izgudrojums?
Un pēc gadu simtiem tā vairs nepastāvēs?

Ienāca prātā uzskaitīt vietas, kur pagājušajā gadā biju:
Spānija- Barselona, Girona...,
Polija- Katovice,
Čehija,
Viļņa,
Tallina,
Grieķija- Atēnas,
Turcija- Stambula,
Vācija- Berlīne

Nekas dižs, bet nu tomēr...
Un šo gadu uzsāku ar Lesvos salu Grieķijā...

Un tomēr sestdiena jaušama gaisā...
It kā daba būtu pieskaņojusies cilvēku dzīves ritmam...

Sestdien, 2.decembrī, plkst. 20.00 Mākslas darbinieku namā, Vaļņu ielā 9 (ieeja no Zirgu ielas)
Vecpilsētas teātra izrāde
A.Čehovs "Ķiršu dārzs"
Režīsore E.Neimane

Ieeja 1.50Ls studentiem, skolēniem, pensionāriem,
2 Ls visiem pārējiem

... un tikai dažreiz es izkūstu lietū un atdodu sevi pasaulei...

Jā, jā, mana patiesā nodarbošanās ir
ķert sapņus un palaist vējā!

Piektdien, 10.novembrī plkst. 19.00

sestdien, 11.novembrī plkst. 18.00

Mākslas darbinieku namā, Vaļņu iela 9 (ieeja no Zirgu ielas)

Vecpilsētas teātra izrāde "Medus garša"

Režisore Edīte Neimane

Ieejas maksa studentiem, skolēniem un pensionāriem 1,50Ls

pārējiem 2 Ls

kas tā par māniju katru nakti sapņot par pazaudētu telefonu???

Līdz sevim vienmēr ir tālu...
Parasti viss mūžs ir par īsu, lai atrastu sevi...

kas vedina pārcirst senākas un nesenākas pagātnes saites???
Ir taču tik labi būt uzmanības centrā!!!
Vai ne tā?
Bet nē! Viss jāsabojā!
Kas liek???
Sirdsapziņa?
Vai vēlme no dzīves saņemt vairāk nevis samierināties ar mazumiņu? Ar drupačām...
Vienlaikus attiecības???
Ir 2 varianti:
1) ikviens uzskata, ka viņš ir viens vienīgais un it kā visiem labi;
2) visi zinām, ka neesam viens otram vieni vienīgie...

Un kas???
Pirmajā variantā- meli, meli, meli... sirdsapziņa, sirdsapziņa, sirdsapziņa (ja tāda ir...)...
Otrajā vaiantā- cinisms, cinisms, cinisms... mēs visi zinām, ka izmantojam viens otru, jo tāds laiks- pārejas periods... pārejas periods līdz atnāks īstais cilvēks...

Varbūt tā arī vajag???
Jo tāda ir dzīve...
Cīņa par eksistenci...

man kāds paziņa teica, ka kādu laiku var būt vairākas vienlaikus attiecības... un pat ne tikai kādu laiku, bet ilgi...
Bet es, muļķe, tieši šobrīd, jau kārtējo nedēļu mērķtiecīgi sarauju saites- nedēļā vienas...
Uz ko tas ved?
Uz vientuļām vecumdienām...?
Vai gluži otrādi- vienkārši tiek atbrīvota vieta kaut kam skaistam???

... iesala dvēsele lāstekā...
... izšķīda uz asfalta...

Atkal piektdiena...
Vai nav par biežu?
Vai, gadījumā, piektdienu nav vairāk par citām nedēļas dienām???
Nē, tas mani jau tikai priecē- mazie piektdienas prieciņi... Laba nekad nav par daudz...
Bet vai šīs biežās piektdienas neliecina par dzīves pārāk straujo plūdumu???

Sniegs...
Šodien izjutu, ka sniegs pasauli piepilda... un tā ir kļuvusi šaurāka, mazāka...
Un kā ir ar manu prātu???
Un kā ir ar manu dzīvi???
Ja es to piepildu, vai tā kļūst īsāka?