es jau pusotru gadu dzeru hormonālo kontracepciju ar daudz lielāku trombu veidošanās risku nekā tā pote. lūdzu, dodiet man to poti. esmu visādus mēslus likusi savā ķermenī. nu, atskaitot enerģijas dzērienus.

šorīt pabeidzu lasīt "kalendāru" un mazliet appinkšķējos (līdz galam vētras saceltās ekspektācijas neattaisnoja, bet tāpat ļoti skaista grāmatiņa), tad pa logu ieraudzīju laižamies gājputnus un appinkšķējos vēl vairāk (neatceros, vai imantā kādreiz būtu redzējusi vēl kaut ko bez kaijām). aizstaigājos līdz grīziņam un saliju tikai pēdējās piecās atpakaļceļa minūtēs. četrpadsmit dienu kumulatīvais skaitlis mūsu ciemā kūst tikpat strauji kā sniegs, bet es tāpat tam neuzticos, jo ziemas šausmīgie paveidi tikai turpināsies. esmu atpakaļ savā sešpadsmitgadīgajā maindsetā, kur viss ir slikti, visu enerģiju paņem tumšās domas, kuras nespēju ignorēt. nebiju iedomājusies, ka ir iespējams atgriezties tik negatīvā prātā, tāpat arī nav ne jausmas, kā no tā tikt vaļā. atceros gan, ka tas prasīja ļoti ilgu laiku. izliekos, ka man nepatīk cilvēki un negribas ar viņiem runāt, lai gan patiesībā tas ir tas pats vecais toksiskais sauciens pēc palīdzības. vakarvakara zoom ballītē, kas bija daudz jaukāka kā cerēts, uzvedos diezgan kretīniski un tagad man kauns par to. lai gan šaubos, ka to kāds pamanīja, jo kāpēc gan lai kāds man vispār pievērstu uzmanību. man ir kauns justies tā, kā es tagad jūtos, kur nu vēl runāt un rakstīt par to. vienkārši šausmīgs kauns.

beidzot mājās saule ne tikai atspīd, bet arī iespīd!

es cenšos izvairīties no tādiem apgalvojumiem kā "iedirst dvēselē", bet par šito sniegu nekā citādāk izteikties nevaru.

lai dzīvo pirmais marts! ignorējot tuvāko desmit dienu laika prognozi, pie durvīm pakārtos biezākos ziemas mēteļus naivi iemainīju pret ādas un džinsa jakām.

šodien atklājām aliņš saulainā parciņā sezonu. es vēl biju burciņā paņēmusi auzu pārslas pīlēm, bet, protams, ka manu cienastu izkonkurēja indivīdi ar maizi.

šovakar lasu savas trimdas skolas pierakstu klades un priecājos par lietām, kas tur sarakstītas. naivas, mīļas, labas lietas, par kurām nabaga divdesmitgadīgā rugetta semināros vienmēr tā svīda, jo 10 minūšu laikā taču nevar uzrakstīt neko ģeniālu. tur ir tik daudz labu lietu, ko es tagad vairs neuzrakstītu. daži teikumi liek mest kladi pāri istabai, jo tie ir tik skaisti. man ļoti gribas samīļot nabaga divdesmitgadīgo rugettu, kas marinējas savās trimdas istabiņās un basto seminārus. viņa bija diezgan stulba, bet man viņa ļoti patika.

būtu ļoti vērtīgi, ja to enerģiju, ko no manis ņem domas par fotografēšanu, es veltītu pašai fotografēšanai.

man tāda smaga galva pēdējās dienas, kaut kas visu laiku šausmīgi traucē un uztrauc. vakardiena gan solījās būt jauka un mierīga, tā vienubrīd arī bija, es varēju sasveikt draudziņu dzimšanas dienā un vēl sniegā paspēlēties ar suni, kas vispār ir serotonīna trieciendeva. izrādās, ka pa vidu tam visam priekam es arkādijas parkā gandrīz padirsu izbildētu filmiņu, tā nu vēl dabūju divreiz skriet cauri apsnigušajam un saulainajam rajonam, pa ceļam lamājot savu pieķeršanos analogajiem procesiem, bet tomēr atradu. izglābu kaut kādas garlaicīgas mājsēdes bildes, vēl nav attīstītas, bet pēc šī bezjēdzīgā uztraukuma gan jau tur nekas tik kruts nebūs izdevies. uztraucos arī par studijām. ir tikai otrā semestra nedēļa, bet es jau vairs nevaru. un es pat varēju sesiju. ja sestdien atkal neizdosies jau mēnesi atliktais gājiens gar jūru, tad es pat vairs netēlošu, ka varu.

man patīk agri celties, bet agrās lekcijas gan ir pilnīgi garām.

gibsons’ mentioned “anxieties about talking to an unfamiliar adult” (p2) is also what I feel being a student who conducts interviews

cerēt uz iespēju uzkrāsot lūpas un doties kaut kur dejot nu jau šķiet absolūti naivi un muļķīgi, tāpēc tagad gaidu saulīti, +15 un aliņu andrejostā. vienīgā reālā uzlabošanās ir laikapstākļu uzlabošanās, un es par šo jūtos ļoti optimistiski arī februāra vidū.

protams, ka atlec kaut kāds labums no atceltajiem pasākumiem - ģimnāzijas salidojums ir to starpā. daudz laimes, mana mīļā skola, bet es vēl neesmu atguvusies no mūsu toksiskajām attiecībām.

izdomāju būt labākā meita pasaulē un savam sencim dzimšanas dienā sagādāt pastnieku "bolderājas dzelzceļu". maza nelaime, ka senča dzimšanas diena ir pēc mēneša, un tagad visiem spēkiem cenšos sevi savaldīt, lai neizplēstu to plati no jaunavības plēves un savā nodabā nenoklausītos.

"tu čipsus pērc neironiski?" laikam ir sliktākais, ko man jebkad jautājis vīrietis.

viena no manām mīļākajām lietām dzīvē ir pa vilciena logu ieraudzīt stirniņas. vakar ar vilcienu izbraucu gan no rīgas, gan no sava samocītā prāta.

sestdienas vakarā sanāca īpaši pārforsēt ar alkoholu un kopš tā brīža es nejūtos labi savā ķermenī. jūtos tramīga savā foršajā, sarkanajā džemperī, kas man šobrīd mugurā. jūtos bēdīga, kad sarkanais mētelis nokrāso citu foršu džemperi un vienu no maniem mīļākajiem krekliem. jūtos bezspēcīga, beržot grīdu ar dīvaini smakojošu šķidrumu. tīru ne tikai dzīvokli, arī sevi, bet bez rezultātiem. apnicis tīrīt, bet vajag tīrību.

ja es būtu normāls cilvēks un pēc trimdas būtu aizgājusi uz maģistriem, man jau šovasar beigtos augstākās izglītības gaitas. bet nē, tagad tikai esmu šīs avantūras pusē. vismaz ceru, ka man būs pienācīgs izlaidums pieelpotā un pārbāztā lielajā aulā.

vakarvakarā bija jānoskatās "ziedoņa un visuma" ieraksts, kuram, protams, formāta dēļ sākumā bija grūti koncentrēties, bet ievilka tāpatās un atgādināja par laika periodu, kurā pārsvarā domāju par mākslu, nevis cilvēkiem, un tagad kaut kas tāds šķiet tik skaists un tik vienkāršs, ka gribētu savu prātu atkal stūrēt tādā pašā plūsmā.

šorīt, labojot pēdējā darbiņa pēdējās lietas, atvieglojumu par kārtējās sesijas izdzīvošanu nomāca raizes, ko tieši es darīšu nākamās divas nedēļas līdz jaunā semestra sākumam. izberzu dzīvokli, kas pēdējās divas nedēļas izskatījās briesmīgi, un tagad gaidu, kad man atvedīs suši. cenšos sev iestāstīt, ka esmu pelnījusi dārgu suši, ko man atved līdz durvīm.