man liekas, ka es pēdējos mēnešos par daudz aizrāvos ar to distancēšanos. un ne jau tā, kā to rekomendē spkc.

no visiem minipārgājieniem, kas pēdējā pusgada laikā ir kļuvuši par vislabāko izklaidi un svarīgāko veselā saprāta balstu, vakardien bija vislabākais. citus staigātājus satikām apmēram reizi stundā, kas ļoti atviegloja čurāšanas pauzes, jo pasaulē mazāko pūšļu īpašniekiem tās šajos pasākumos sagādā vislielākās raizes. staigājām gar lilastes garezeriem un aizstaigājām līdz gaujas ietekai jūrā. diemžēl bija mazliet par vēsu, lai saslapinātu kājas, bet tāpat skaisti. es ļoti gribētu saglabāt šo rituālu savā dzīvē arī turpmāk, arī ja varbūt kādreiz tomēr no rīgas pazudīs mēris, vientulība un attālinātās studijas. ja atmiņa neviļ, tad braukt prom no rīgas savulaik gribējās arī tad, kad bija pārpārēm jauku nodarbju tepat.

vakar pie manis uz pāris stundām ieradās draudziņi, ko es ļoti gaidīju, bet vakar es arī biju nomocīta pēc negulētas nakts ar zobu sāpēm, tāpēc arī ļoti gaidīju, kad draudziņi dosies prom, par ko jutos ļoti slikti. bet līdz vakaram tas pārgāja, jo bija pica, vīns un mans šīpavasara ambiciozākais projekts, kas beigu beigās izdevās gluži labi, par spīti tam, ka viss bija dirsā. šorīt man pat nav paģiru, ir tikai milzīgs prieks par maija iestāšanos, jo maijā parasti notiek tikai skaistas lietas. šodien varbūt vēl nē, šodien jāsēž pie datora un jāzubrās, bet rītdien gan varētu iedzert aliņu pie jūras.

man šonedēļ daudz kas ieplānots. gan pienākumi, gan izpriecas. šausmīgi nogurdinoši. un tad es atcerējos, ka vispār jau tāds ir (vai tomēr bija) mans mīļākais dzīvesveids.

arvien biežāk cenšos brīvdienas izmantot atpūtai un darāmo darbu saraksta ignorēšanai, jo, nu, tas arī ir nepieciešams, bet tad vienmēr nedēļas sākumā krītu panikā un lamāju brīvdienu pagātnes sevi.

šajā semestrī tāds lekciju grafiks, ka katru trešdienas vakaru ļoti vajag iedzert.

pēdējās dienās piekopju slikto lietu ignorēšanu. un man tīri labi sanāk. viens no maniem ambiciozajiem šīpavasara projektiem ir sagājis dirsā, turklāt es pati pie tā esmu vainīga. tā dirsa gan ir ļoti maziņa, bet nu. pavisam drīz tas arī būs beidzies un vairs nekad nebūs aktuāli, līdz ar to izdomāju pamēģināt aiztaupīt sev uztraukumus jau tagad. vienkārši nedomāju un neuztraucos. nav baigi labi, bet pohuj. nesaprotu, kāpēc ātrāk nepievērsos šai metodei.

man nav laika citām lietām, man jāienēsā mani jaunie doki!

sliktā ziņa ir tāda, ka manu vasarā iegādāto kameru, kura man ļoti patika (kad strādāja) un kurā biju gatava daudz ieguldīt, nav jēgas labot. labā ziņa ir tāda, ka biju potenciālajam remontam atlikusi substanciālas naudiņas, līdz ar to tagad varu vienkārši nopirkt vietā citu. pavisam jauki būtu vēlreiz neieberzties tajā pašā kaitē.

es dzīvoju mazdzīvokļu mājā, kurā šobrīd dzīvo tikai sievietes. šodien arī brīvo dzīvokli nākušas skatīties tikai sievietes. man tas liekas forši.

ļoti stulbi, ka man vairāk nekā faking gada laikā tā arī nav veicies nolikt tiesības, jo tas ļoti atvieglotu mēra laika vislabāko izklaidi - aizmukt prom no rīgas. tā vietā esmu spiesta paļauties uz jocīgajiem vilcienu laikiem, protams, īpaši iegaumējot vagonu, kurā sēžu, un attiecīgi pastiprinātu uzmanības pievēršanu dažiem spkc paziņojumiem. bet tāpat brīvdienas bija ļoti skaistas ar dubļainām meža takām un aliņu pie gaujas, lai arī cēsu slavenākajā dabas takā bija šausmīgi daudz cilvēku. pēc veselām divām (!!!) ārpus mājas pavadītām naktīm, šorīt pat piedzīvoju to sajūtu, ka tomēr ļoti gribas braukt uz mājām. man patīk mans dzīvoklītis, bet ir sajūta, ka man daudz vairāk patiktu mans dzīvoklītis, ja es varētu vairāk laika pavadīt ārpus tā.

centra rimčikā jaunieši krāmēja groziņos alkoholu un komentēja, kurš ko ir dzēris un kas bijis labs. man ļoti noskauda tie piektdienas vakara šmurguļi. es arī gribu ar saviem draugiem krāmēt groziņos alkoholu. bet tad es minos mājup pār savu mīļāko tiltu un otro vakaru pēc kārtas nobirdināju pāris asariņas par šausmīgi skaistu saulrietu.

vēl bez atrašanās ar svešiniekiem pieelpotās telpās, es nevaru sagaidīt to brīdi, kad varēšu atteikties no rimi piegādes. tas ir ērti, bet pa šiem mēnešiem tā arī neesmu iemācījusies iepirkties nedēļai. tomēr pats galvenais iemesls ir tas, ka man tagad ir vājprātā sakrājušies papīra maisiņi, kas draud tūlīt salauzt atvilktni, kurā tos glabāju.

es atvēru acis jau īsi pirms sešiem, kad manā istabā lauzās pirmā gaisma un, atverot logu, dzirdēju runājamies pirmo putnu. mani ļoti tripo ārā tā gaisma. vakarvakarā ap astoņiem gāju pa rajonu, vēl bija tik šausmīgi gaišs, it kā varētu vienā vakarā iespiest vēl tik daudz jaukas lietas un vietas, bet patiesībā tā ir šausmīgi nogurdinoša polārā diena.

ļoti novērtēju to, ka mājās boileri bija jānomaina tieši brīvlaikā, nevis kādā vakarā, kad es cīnītos ar mājasdarbu kalniem. re kā, problēmas atrod arī piemērotākus brīžus.

man šonedēļ ir brīvlaiks, biju mazliet priecīga, bet tā nu sanāca visu dienu pavadīt gultā, pūšot dūmus no tā vienreizlietojamā e-smēķa.

pirmais ambiciozais ceļojums jau ir ieplānots vasaras beigās. mīļo dieviņ, lūdzu izdari tā, lai izdodas arī aizbraukt!

pirms gada es šausmīgi pārdzīvoju par to, ka man nebūs dzimšanas dienas, bet tagad es ļoti gribētu, lai tā ir tikpat jauka kā pagājušogad. lai gan maz ticams, ka pēc diviem mēnešiem varēs divatā aiziet uz aleponiju.

par godu astronomiskajam pavasarim vakar nokārtojām tādu formalitāti kā aliņš pie ezera. atradām bābelīti, pārsalām, bet tas bija nepieciešams. šodien aizmināmies līdz ķīšezeram, kas jau bija nedaudz baudāmāk, tikai mežaparkā svētdienā bija neizbēgami cilvēku pūļi, par kuriem es ātrāk kaut kādu iemeslu dēļ neiedomājos. agrāk man cilvēku masas tiešām netraucēja, varbūt vienīgi sabiedriskajā transportā, bet pēdējā gada laikā, nujā. ja vien runa nav par kaut kādām bāru terasēm, tad gan tas ir patīkami. pēdējā gada laikā man arī ir ļoti iepatikušies ezeri.

nupat iztērēju 15€ sarkanās, bļeģ, tulpēs.