vēl bez atrašanās ar svešiniekiem pieelpotās telpās, es nevaru sagaidīt to brīdi, kad varēšu atteikties no rimi piegādes. tas ir ērti, bet pa šiem mēnešiem tā arī neesmu iemācījusies iepirkties nedēļai. tomēr pats galvenais iemesls ir tas, ka man tagad ir vājprātā sakrājušies papīra maisiņi, kas draud tūlīt salauzt atvilktni, kurā tos glabāju.

man nav kovids! un no mieža grauda arī ļoti veiksmīgi tiku vaļā. tikai manas jaunās kurpes ir mani novedušas līdz briesmīgām tulznām un klibošanai, turklāt man likās, ka tulznas ir tikai vasaras apavu blakusparādība.

gribas ieviest jaunu papīra dienasgrāmatu, jo šobrīd manā liepājas fabrikas kladē fiksēti trīs ļoti dažādi dzīves posmi. tā ir pierakstīta tikai līdz pusei un iepriekšminētie dažādie posmi sedz tikai mazliet vairāk par gadu. bet par cik ir sācies jauns nogrieznis manā dzīvē, tas ir pelnījis vismaz jaunu kladi. es tikai zinu, ka izvemšos, ja nepierakstīšu vienu pilnu kladi un šādu pastulbu iemeslu dēļ vajadzēs pirkt jaunu.

"sometimes it's important to be confused." es šo pēdējā laikā dzirdu ļoti bieži, kad lūdzu palīdzību sava apjukuma atrisināšanā. es joprojām esmu apjukusi, bet būšana priecīgai mazliet palīdz tik ļoti neiespringt.

neizsakāmi riebjas, kad caffeine un citās līdzīgās iestādēs manu kafiju un kūciņu servē papīra traukos, lai gan es piesaku, ka sēdēšu uz vietas. vēl vairāk man šajās situācijās riebjas tas, ka es nesaņemos palūgt normālus traukus. vismaz uz šīm iestādēm nāku ļoti reti, visticamāk, tieši šo iemeslu dēļ.

atšķirībā no vasaras, kad katru otro vakaru tika izēsta saldējuma bundža, katru otro rudens vakaru izēdu pa humusa bundžai.

saplīsa manas skaistās, zilās šņorkurpes. nav jau nekāds baigais jaunums, visi mani apavi plīst nenormāli ātri, laikam vienīgais risinājums būtu visur braukt ar mašīnu vai tikt nēsātai uz rokām/pičpaunā. tā nu šodien nopirku pasaulē skaistākās neglītās sandales (vai arī tomēr neglītākās skaistās sandales?), kas pat aizdarāmas ar velcro, uhhhhhh.

man patīk neglītas lietas, bet mana sūdīgā gaume sen nav nekāds noslēpums. nesen nopirku neglītas, zaļas vīna glāzes. tagad sagribēju kādu no tiem laimīgajiem japāņu kaķiem, kas visu laiku kaitinoši māj ar roku, bet tur ir trīs krāsu varianti (melns, balts un zelta), tā kā šis būs ļoti ilgi jāpārdomā.

un vēl es tikai gribu patīt laiku uz otro janvāri. šis nebija slikts, toties ļoti nogurdinošs gads.

būt solveigai vai meklēt reboundu? nevaru iedomāties, kura no šīm opcijām prasītu kaut nedaudz mazāk enerģijas.

man pietrūkst apdzīvot dzīvokli, dzīve mājā nav priekš manis, esmu tramīga. es tagad gaidu mājās no darba pārnākam š, manu mīļāko šīskomūnas biedreni, lai varu mierīgi iemigt, kamēr viņa rosās apkārt, a viņai jau bija pirms pusstundas jābūt!!!1

š ir mans mīļākais cilvēks šogad, ja neskaita kaut kādas vājprātīgas dīvainības. piemēram, nesen viņa sacīja, ka viņai riebjas dabīgais apgaismojums, un gaišā dienas laikā rubī iekšā to lampu dzeltenumu, kas manām acīm liek asiņot. nu ok. par cik abas esam pīpmanes, es, estētisku apsvērumu vadīta, iegādājos smuku miseni benčikiem, kuru arī pielasīju pilnu, jo mūsu dārziņš bija piemētāts. par šo vides sakopšanas akciju š ieminējās pirmā, un nu jau kā mēnesis riņķī kopš esmu pelnutrauka īpašniece, bet š benčikus tur met tikai manā klātbūtnē, pārējā laikā tie nonāk uz zemes un es taču redzu, ka mans daiļais trauks netiek pilnvērtīgi izmantots. nu ok, bet es tiešām to nespēju saprast, vakar sūdzējos i, kāpēc jāmet zemē, ja var mest traukā, un viņš tikai savā mierīgajā balsī noskaitīja, ka nekad nevar zināt, kas notiek tajos angļu prātos. es smējos. bet š man tiešām patīk, viņa no darba vienmēr atnes maizi, bulkas un kūkas.

es nudien nesaprotu, kāpēc angļu zemē par fotofilmiņu attīstīšanu plēš deviņas ādas. vīkendā izbildēju filmiņu, kuru grasījos taupīt visam mēnesim, bet nu londona un tagad, protams, vājprātīgi gribas redzēt rezultātu. tikai nav man to deviņu ādu, visas atdevu par cienījamā mākslinieka koncertu. toties pēc divām nedēļām braucu uz rīgu, bet jēziņ, es tak pa to laiku nomiršu bez savām bildēm.

martā izdzēru 68 kafijas krūzes

pēdējā laikā jūtos izbrīnīta skatoties spogulī un konstatējot, ka neglītums sāk atkāpties. nu forši, man prieks, bet tā pēkšņi. jūtos pārgurusi un gatava čučumuižai, jo šodien eksperimentālā kārtā izlēmu dzert tikai vienu kafiju. jūtos mazliet sakaunējusies, jo laikam nemaz neprotu plānot savu laiku tik izcili, kā visiem stāstu - ja tā būtu, es jau sestdien būtu aizlidojusi mājās, bet tagad man jāciešas līdz parītdienai (grr, kādas problēmas). un vēl es ļoti, ļoti ilgojos pēc gulšņāšanas konkrētas personas apskāvienos (kā jau mēs visi), bet nu pavisam, pavisam drīz, es tā ļoti ceru.

no rīta pms piņņas kompānijā iešvīkāju pāris ļoti dramatiskas rindkopas savā papīra dienasgrāmatā, kas sākās ar daudzsološo un nodrāzto "es nekad nebūšu gana laba." tagad, pāris stundas vēlāk ar vēsu prātu to pārlasot, gandrīz vai neapmierināta konstatēju, ka tur ir sapulcējušies daži ļoti labi salikti pakārtoti, salikti sakārtoti un jaukti salikti teikumi. es neatceros, kad pēdējoreiz būtu kaut kādu no sevis izspiedusi, kursadarbos noteikti ne. nu kas te atkal notiek. man šķiet, ka "normāli" rakstīt varēšu tikai pēc skolas beigšanas, bet ne jau tāpēc, ka man būs grāds fakin rakstīšanā.

savā pašdarinātajā plānotājā, ko anglofonajā pasaulē pazīst kā bullet journal, esmu ieviesusi tādu interesantu ikmēneša sadaļu kā habit tracking, proti, sarakstu stabiņā visādus ikdienas paradumus, kas man piemīt vai kurus vajadzētu izkopt vai kurus varbūt samazināt, un tad iekrāsoju attiecīgā datuma ailīti, ja esmu ar to nodarbojusies. nekāds tautiskais raksts neveidojas, bet priekšstats par mani laikam gan.

piemēram, oktobrī tikai astoņas dienas esmu nodarbojusies ar fotografēšanu - 1.,2.,5.,8.,18.,21.,22. un 28. datumā. toties rakstījusi esmu teju katru dienu, atskaitot 11. un 12. oktobri (pie rakstīšanas piederas strādāšana pie prozas, bloga komponēšana un, protams, mīļā dienasgrāmatiņa). vēl varu izcelt un palielīties ar kategoriju "veselīga maltīte", kuru esmu iekrāsojusi astoņpadsmit no trīsdesmit vienas oktobra dienas, lai gan man ir aizdomas, ka tur lielākā daļa, iespējams, nav tik veselīga, kā man šķiet. laikam dzīvoju pēc principa, ja maltītes pamatā bija rīsi, tad ķipa veselīgi. smēķējusi esmu 2.,3.,4.,6.,7.,9.,13.,19. un 26. oktobrī.

šis ir nedaudz sarežģītāk, bet iespēju robežās fiksēju arī uzņemto alkoholu, attiecīgā datuma ailītē ierakstot izdzerto vienību skaitu, bet ja nākamajā dienā tādu matemātiku par grūti saskaitļot, tad ievelku x. un dati stāsta, ka pagājušajā mēnesī dzerts ļoti maz - 5.,11.,13.,14.,15.,18. un 26. oktobrī. pārsvarā pa vienai vienībai. x ievilkts 13., jo bija balle mājās, un 26. sapļumpējos vīnu, jo bija kārtējais nervu sabrukums. līdzīgi arī fiksēju izdzertās kafijas krūzes - standarts ir divas, retāk trīs, pavisam reti viena, bet 2. oktobrī izdzēru četras.

tā kaut kā