pie vakariņu galda centos meičukiem paskaidrot, kas bija padomju savienība.

man pietrūkst apdzīvot dzīvokli, dzīve mājā nav priekš manis, esmu tramīga. es tagad gaidu mājās no darba pārnākam š, manu mīļāko šīskomūnas biedreni, lai varu mierīgi iemigt, kamēr viņa rosās apkārt, a viņai jau bija pirms pusstundas jābūt!!!1

š ir mans mīļākais cilvēks šogad, ja neskaita kaut kādas vājprātīgas dīvainības. piemēram, nesen viņa sacīja, ka viņai riebjas dabīgais apgaismojums, un gaišā dienas laikā rubī iekšā to lampu dzeltenumu, kas manām acīm liek asiņot. nu ok. par cik abas esam pīpmanes, es, estētisku apsvērumu vadīta, iegādājos smuku miseni benčikiem, kuru arī pielasīju pilnu, jo mūsu dārziņš bija piemētāts. par šo vides sakopšanas akciju š ieminējās pirmā, un nu jau kā mēnesis riņķī kopš esmu pelnutrauka īpašniece, bet š benčikus tur met tikai manā klātbūtnē, pārējā laikā tie nonāk uz zemes un es taču redzu, ka mans daiļais trauks netiek pilnvērtīgi izmantots. nu ok, bet es tiešām to nespēju saprast, vakar sūdzējos i, kāpēc jāmet zemē, ja var mest traukā, un viņš tikai savā mierīgajā balsī noskaitīja, ka nekad nevar zināt, kas notiek tajos angļu prātos. es smējos. bet š man tiešām patīk, viņa no darba vienmēr atnes maizi, bulkas un kūkas.

nakts vidū ēdām scones un runājām par brexitu, tējas gan nebija.

iebļerkšķējās jaunās komūnas grupveida čats, kas man ziņoja, ka manas ievākšanās vakarā jaunajā rezidencē notiks balle. tieši par šo es murgoju pagājušonedēļ.

dzīvot kopā ar mākslas studentiem bija forši līdz brīdim, kad viņi ķērās klāt maniem trauku dvieļiem savu radošo projektu izmantošanā. savu gludekli es arī kādu laiku neesmu redzējusi. nu kas par sūdu?

nenormāli besī, ka hanna un lū mēdz turēt savu istabu durvis plaši atvērtas. (visvairāk man besī tas, ka vakaros hannas istabā visu laiku deg gaisma un durvis ir vaļā, tādējādi radot iespaidu, ka viņa ir mājās, BET NU NAV VIŅA MĀJĀS! nesaprotu, kāpēc par šo tā sadrūvējos, bet, nu, tā ir. varbūt tāpēc, ka, tad, kad esmu mājās viena, man traucē kaut kāda ilūzija, ka tomēr blakusistabā kāds ir, par "lieku elektrības tērēšanu" nemaz nerunājot.) lūdzu respektējiet manu vēlmi neskatīties jūsu privātajā telpā. tūlīt jau vākšos no šejienes ārā, bet viss kļuvis tik neizturami kaitinošs, ka jāsāk sevi apvaldīt. dažbrīd, pie pilnas apziņas un gaišā dienas laikā, gribas rūkt un riet.

dž: "I found out that Derek doesn’t like vaping though, I hotboxed him and he ran away." konteksts - kādu brīdi bija aizdomas, bet komūnu laikam nudien apsēdušas peles. dž pagājušonakt vienai ieskatījās acīs un nosauca par dereku. protams, ka pelei nepatika dūmi. mīļais dž, esi vecis, pīpē īstu tabaku. vēl man gribējās (feministiski) aurot, kā viņš uzdrošinās izdarīt pieņēmumu, ka šī pele tiešām ir vīriešu dzimuma.

dž kļuvis par veipotāju. iespējams, tas ir tikai tāds muļķīgs pasākums sirdssāpju ietvaros, bet nu būs jau kāds mēnesis riņķī kā es šamo atraidīju. "are you vaping now? no wonder you're single." protams, ka es tā neteicu, bet tas pilnīgi droši varētu pasprukt nākamajā alkohola lietošanas reizē.

man katru trešdienu uznāk dusmas uz lū boifrendu, kad viņi abi apdzērušies atnāk mājās, bet viņa ir tā, kas abiem taisa pēcdzeršanas našķus. vispār viņa ir galvenā aptekalētāja, cik esmu novērojusi. nu labi, izņemt picu no saldētavas un ielikt krāsnī nav gluži kinder kuche kirche ekvivalents, bet viņa vienmēr ir pilnīgā hlamā, kamēr viņš turas gluži piedienīgi, nu džīzas kraist, tu nevari bišķīt aptekalēt savu dāmu? it īpaši man atmiņā palikusi viena reize, kad lū man nakts vidū rādīja diezgan briesmīgu pušumu uz muguras, jo bija kaut kur novēlusies, mazliet pinkšķēja un pīkstēja fakin tostermaizes taisot, bet viņš jau bija laiski atlaidies. vispār viņš vienmēr nāk tikai uz šejieni, lū viņa rezidenci neapmeklē (es varu iedomāties iemeslu), lai gan tās ir kaut kādas superilgās attiecības ar savu sistēmu. bet nu ok, varbūt man tikai skauž, ka viņi katru trešdienu piežļurgājas un pēc tam ēd picu un ka ir kopā tik ilgi. man tikai gribas vicināt rokas un kaut ko kliegt par saviem uzskatiem, kuri nevienu nepiš. meitenīt, padzer tējiņu un nomierinies.

tikmēr man jāraksta literatūras analīze, kuras dēļ dabūšu šonakti negulēt un rītu miegoties lekcijās, bet es klabinu un cenšos atturēties no piektās kafijas, jo pēdējoreiz, kad izdzēru piecas kafijas, redzēju briesmīgu murgu, tfu. kad uzrakstīšu vēl 400 vārdus, pacienāšu sevi ar kaut kādu oreo jogurta brīnumu. toties uzzināju, ka oskars vailds savulaik bijis sieviešu žurnāla redaktors un no sieviešu žurnāla to padarījis par krutu presi. ļoti ceru, ka kaut kad drīzumā kaut kur uzpeldēs kāda diskusija par oskaru vaildu un es varēšu ar šo faktu paspīdēt, lai gan mani māc aizdomas, ka šis varētu būt #uzzinupēdējais gadījums.

mēs tagad gatavojamies lū drauga dzimpuka pārsteiguma ballei, kaut gan viņam dzimpuks ir tikai pēc divām nedēļām. es tiešām ceru, ka viņš sapratīs, ka tā ir viņa balle. vispār es neesmu priecīga, ka tieši šovakar ir tas pasākums, jo man jārukā kursadarbi. no šodien paredzētajiem 1000 vārdiem man ir sanākuši tikai 166. man arī lū draugs nešķiet īpaši simpātisks kadrs, ne tikai tāpēc, ka viņš toreiz nepajautāja, vai man nebūtu kāds skrūvgriezis. visu dienu esmu neomā. toties ar nolūku esmu sagatavojusi supermaz šmigāna, lai izvairītos no dzēruma īsziņām un paģiras. izveicīgā es.

lū vakar piedzērās un vannasistabā norāva tualetes papīra turētāju no sienas. šorīt viņas draugs pieteicās savārīt to putru, bet tam viņam vajadzēja skrūvgriezi. protams, ka skrūvgriezi viņš prasīja dž, mūsu komūnas vienīgajam vīrietim, kuram laimīgas sagadīšanās kārtā arī bija kaut kāds štruntīgs skrūvgriezis. protams, ka lū draugs nejautāja, vai man nebūtu kāds skrūvgriezis, jo viņš vienkārši nezina, ka man atvilktnē ir SKRŪVGRIEZIS AR 31 MAINĀMU UZGAĻU KOMPLEKTU. viņš arī nevarēja to iedomāties, jo, es nez, kas tad varētu būt manā atvilktnē? vibrators un saldumi, bet ne jau skrūvgriezis. man apnika būt tam cilvēkam, kas vienmēr bez rezultātiem jautā pēc skrūvgrieža, tāpēc es pati kļuvu par cilvēku, nē, par sievieti ar skrūvgriezi. bet tas ir tikai viens no maniem slēptajiem talantiem.

vakarvakarā līdz dejugrīdai pat netiku, apdzēros tepat mājās, bet, kad visi bija aizgājuši tresīt, pielēju pilnu vannu, paspēlējos ar burbulīšiem un gāju gulēt. lū gan teica, lai droši aicinu savu sātanu šurp, kamēr viņi prom, bet man nebija enerģijas pat tam. un es vispār kādu laiku tagad negribu viņu redzēt. bet šodien man ir smieklīgākā minipaģira. stundu stāvēju domādama, kādu paiku par pēdējo naudiņu sūtināt šurp uz gultu - burgeri, vafeles, picu? - taču, kad biju izdarījusi izvēli, deliveroo pateica, ka ātrāk par pussešiem man atvest nevarēs. tā nu uzčinīju sev auzu putru. varētu dž aizsūtīt uz stūra veikalu, lai atnes man kēksu, bet viņš jau cigaretes man vakar sagādāja, eņģelītis.

es negribu celties no gultas un iet lejā, jo tur ir netīri trauki. mūsu komūnas vienīgais vīrietis aizdambēja izlietni un aizlaidās mājup šajās brīvdienās. nomazgāt traukus prasa iztēli, bet es jau kādu pusstundu klausos kā lū, mūsu tīrības laumiņa, cīnās ar balinātāju un drain-unblocker. es negribu ēst brokastis no netīra šķīvja. takeaway pasūtīju jau vakarā, lai gan nespēju kārtīgi koncentrēties un izbaudīt maltīti, kas nāk no jūrmalas smalkā gala restorāniem, jo mani no sliedēm izsita viens debils telefona zvans, kuru es joprojām turpinu pārlieku analizēt un besīju sevi laukā. besī arī tas, ka es sev pārmetu "dārgas maltītes neizbaudīšanu", bet nu dzīve reizēm pārāk ļoti ir kā veidenbauma daiļrade un es pati esmu melodramatiska muļķe. bet man gribas ēst, gribas kafiju, un jānotiesā tas avokado pirms sabojājas. ja vēlāk nebūs ko darīt, aiziešu nopirkt jaunu bļodiņu.

upd. man tomēr bija viens tīrs šķīvis palicis, tā kā tostermaizes tur novietot nebija problēma, bet stundu vēlāk nogāju lejā vēlreiz un ieraudzīju, ka lū ir gan pašrocīgi uzvarējusi kauju ar izlietni, gan nomazgājusi mūsu traukus. nu ak dievs. dzīve reizēm pārāk ļoti ir kā veidenbauma daiļrade, bet tad ir kaut kādi mistiskie cilvēki, kas paveic pilnīgus sīkumus un nošrubī vakardienas piekaltušās putras paliekas no bļodām, un tas jau ir daudz. man decembrī būs tik daudz ko stāstīt terapeitei, kā lai to visu atceras?

rugetta, tipsy un sad: "i want to text a boy."
hanna, tipsy un gandrīz aizmigusi: "don't do it, rugetta. texting boys takes thinking and planning and strategy."

ai, kā man patīk mana šīgada komūna. dzīvot namiņā ar dārziņu meiteņu pārsvarā ir labāk par kojām, kur netīri un smirdīgi zēni ir vairākums. bet ne jau tie, kam gribas textot, ai, nē, tie visi ir rīgā. jūrmalā vismaz šodien ļoti skaisti toņi jūrā. un rudens pielavās, pa ceļam uz tesco redzēju vienu nopietni sadzeltējušu koku.