es negribu celties no gultas un iet lejā, jo tur ir netīri trauki. mūsu komūnas vienīgais vīrietis aizdambēja izlietni un aizlaidās mājup šajās brīvdienās. nomazgāt traukus prasa iztēli, bet es jau kādu pusstundu klausos kā lū, mūsu tīrības laumiņa, cīnās ar balinātāju un drain-unblocker. es negribu ēst brokastis no netīra šķīvja. takeaway pasūtīju jau vakarā, lai gan nespēju kārtīgi koncentrēties un izbaudīt maltīti, kas nāk no jūrmalas smalkā gala restorāniem, jo mani no sliedēm izsita viens debils telefona zvans, kuru es joprojām turpinu pārlieku analizēt un besīju sevi laukā. besī arī tas, ka es sev pārmetu "dārgas maltītes neizbaudīšanu", bet nu dzīve reizēm pārāk ļoti ir kā veidenbauma daiļrade un es pati esmu melodramatiska muļķe. bet man gribas ēst, gribas kafiju, un jānotiesā tas avokado pirms sabojājas. ja vēlāk nebūs ko darīt, aiziešu nopirkt jaunu bļodiņu.

upd. man tomēr bija viens tīrs šķīvis palicis, tā kā tostermaizes tur novietot nebija problēma, bet stundu vēlāk nogāju lejā vēlreiz un ieraudzīju, ka lū ir gan pašrocīgi uzvarējusi kauju ar izlietni, gan nomazgājusi mūsu traukus. nu ak dievs. dzīve reizēm pārāk ļoti ir kā veidenbauma daiļrade, bet tad ir kaut kādi mistiskie cilvēki, kas paveic pilnīgus sīkumus un nošrubī vakardienas piekaltušās putras paliekas no bļodām, un tas jau ir daudz. man decembrī būs tik daudz ko stāstīt terapeitei, kā lai to visu atceras?