no visiem minipārgājieniem, kas pēdējā pusgada laikā ir kļuvuši par vislabāko izklaidi un svarīgāko veselā saprāta balstu, vakardien bija vislabākais. citus staigātājus satikām apmēram reizi stundā, kas ļoti atviegloja čurāšanas pauzes, jo pasaulē mazāko pūšļu īpašniekiem tās šajos pasākumos sagādā vislielākās raizes. staigājām gar lilastes garezeriem un aizstaigājām līdz gaujas ietekai jūrā. diemžēl bija mazliet par vēsu, lai saslapinātu kājas, bet tāpat skaisti. es ļoti gribētu saglabāt šo rituālu savā dzīvē arī turpmāk, arī ja varbūt kādreiz tomēr no rīgas pazudīs mēris, vientulība un attālinātās studijas. ja atmiņa neviļ, tad braukt prom no rīgas savulaik gribējās arī tad, kad bija pārpārēm jauku nodarbju tepat.