man likās, ka es ar sevi vispār nesarunājos, kad esmu viena, bet patiesībā daru ko daudz sliktāku. prātā ienāk kaut kāda doma un tad iztēlojos sarunu ar kaut kādiem interesantiem cilvēkiem, kurā iepazīstinu viņus ar šo ļoti svarīgo domu, kas patiesībā ir random huiņa no manas ikdienas. protams, tas galīgi nav tik slikti kā tie brīži, kad es vienatnē izdomāju gan ārprātīgi smieklīgu joku, gan perfekto sarunu, kurā mans dzirkstošais humors būtu kā ķirsītis uz kūkas, izsmejos līdz asarām un tad esmu bēdīga, jo tāds brīdis nekad nepienāks.

ja nu gadījumā nekļūšu par pētnieku vai jebkādu citu nenovērtētu darbinieciņu, man ir rezerves plāns doties uz austrāliju un pastrādāt kādā no tālās ģimenes kafenēm. viņi jau vislaik saka, lai es to daru, arī tie, kurus vispār nekad neesmu satikusi, bet tad nu es varbūt to izdarīšu un tad viņi redzēs. es varētu iepazīties un iemīlēties kādā inteliģentā un seksīgā austrālijas latvietī, kurš man iemācītu sērfot un pēc tam mēs tā drāztos okeāna krastā, ka smiltis visās iespējamās ķermeņa šķirbās vēl ilgi par to atgādinātu (bet nu arī tā, lai nesākas kaut kādi iekaisumi un tamlīdzīgi). no sākuma mūsu ģimene būtu suņi, kaķi un jūrascūciņas, bet gan jau no tiem pludmales piedzīvojumiem uzrastos arī kāds bēbītis. mēs atvērtu savu alus brūzi lornā un pēcāk arī barčiku. es vēl nezinu, kā tieši sauktos pats brūzis, bet logo varētu būt koala un auseklītis, paši aliņi sauktos kā "coolmanis", "vef", "speedola", "radiotehnika", "vaira" un tamlīdzīgi, tāds punny labietis. man gan vienā brīdī pieriebtos tas dienvidu klimats un mēs pārvāktos uz rīgu. un uztaisītu barčiku arī šeit. mēs varētu liet 0,5 fosters pa pusotru eiro, lai visiem jautrāk un lētāk.

sagaidīju statīvu, kuru varētu izmantot pašrefleksīviem eksperimentiem, sagaidīju fotofilmiņas, kurām vajadzētu pietikt līdz pavasarim, tagad jāsagaida tā iedvesma.

man ļoti, ļoti, ļoti patīk aukstā ziema, bet es arī nevaru sagaidīt, kad varēšu siltā saulītē sēdēt kaut kādā franču terasē, ēst dārgas bulkas un, galvu atgāzusi, smieties par dzīves ironiju.

laikam šeit vēl neesmu rakstījusi, ka atkal ir sesija un atkal ir grūti. bet pa vakariem ļauju sev lēni dzert vienu vīna pudeli un lasīt “mīlestības grāmatu”, kas savā tizlajā reibumā un maigumā man ir pārāk nikna kombinācija. mīlestībai esmu gan uzspļāvusi, gan nonākusi pie labiem secinājumiem, gan skumusi par citām vētrainām dziņām, kas gaida kaut ko, karoč, tā nav prioritāte, bet man tās pietrūkst.

laikam jāatsāk ticēt brīnumiem, jo es gaidīju rimi piegādi pēcpusdienā, bet viņi ieradās no rīta, tieši tad, kad man beidzās tualetes papīrs. vai nu tā ir laba zīme, vai arī manas ekspektācijas no dzīves ir ārprātā sarāvušās.

trešo reizi noskatījos "aģentūru", šoreiz gan pārtinot kaitinošās dvīņumāsas epizodes. bet tā aina, kur baiba broka pie centrāltirgus ar garnelēm baro kaijas un fonā skan zodiaka "skumjas", ak, nu tā ir tik brīnišķīga, ka es varu piedot visu pārējo.

radošo bloku kompensēju ar gatavošanu un emoji lietošanu.

labākā lieta šogad pilnīgi noteikti bija negaidītā pārvākšanās uz vismīļāko un visskaistāko rajonu, par spīti visiem pārējiem apstākļiem. gribēju gada pēdējo dienu pavadīt "produktīvi un radoši", bet pagājušās nakts notikumu dēļ tepat kaimiņos (lai arī pirmajā brīdī likās, ka tas notiek tieši manā mājā) nevarēju aizmigt līdz sešiem. tā nu miegaina tīru māju un raustos no katra mazākā troksnīša. vismaz man ir dzirkstošais un sierakūka. beidzot jāļauj smadzenēm atpūsties, būs jau labi.

manā dzīvē atgadījies tāds (vismaz varētu būt) vidusmēra konflikts. bet nav, jo es jau neko nesaku un nekonfliktēju, visu turu sevī un pa retam rūcu aiz muguras. man nav bail no konfliktiem, man vienkārši ir kauns no savām emocijām. gada noslēgumā vispār gribu kliegt un lamāties, bet tas būtu tik apkaunojoši, fui.

nākamgad gribētu mazāk raudāt par lietām, kuras nevaru ietekmēt, bet biežāk iet uz teātri un kino un koncertiem, kā arī vispār būt priecīgāka nekā šogad sanāca.

pirms gada rakstīju, ka nākamos ziemassvētkus gribu pavadīt vienatnē. hahā. tomēr nav tik jautri.

drusku gribas neeksistēt, jo nupat pēdējo naudu iztērēju bare minimum ziemassvētku dāvanām (vecākiem un jobanam secret santa, kas vēl jāsūta pa uzkārušos pakomātu sistēmu), bet tas laikam arī pierāda, ka tomēr neesmu pilnīgs grinčs.

apnicis blenzt uz vienām un tām pašām sienām, bet gribas iet uz vienām un tām pašām vietām, kur satiktu vienus un tos pašus cilvēkus.

man tīri labi patika. bija rēcīgi. un tad es sapratu, ka tas arī ir vienīgais, ko es pēdējo pāris gadu laikā gaidu no hermaņa ražojumiem - galvenais, lai var parēkt.

sāku zaudēt cerības, ka tas jebkad pāries.

man ļoti patīk antropoloģija, bet izskatās, ka man vairs nepatīk studēt. pandēmija arī ir drausmīgs fons studēšanai. esmu gan šīs avantūras pusceļā. un jāatzīst, ka nevaru sagaidīt bakalaura darba rakstīšanu, jo manā iepriekšējā augstākās izglītības avantūrā šis radošais un akadēmiskais process man sagādāja vislielāko baudu. bet pēc tam gan gribētu kādu laiku iztikt bez šitādām avantūrām, agros rītos un vēlos vakaros varētu nodarboties ar citām lietām.

ceturtdien beidzot braukšu dabā un tam vajadzētu neitralizēt visas šībrīža problēmas.

sapnī pie sevis paņēmu pelēkbaltu kaķīti, kurš bija tik vājprātā mīlīgs, blisināja savas zaļganās acis, murrāja, glaudās klāt un noklāja manu melno kleitu spalvās, bet pēc tam pārvērtās par lielu, ļaunu robotu un gribēja iznīcināt pilsētu vai ko tamlīdzīgu, tam visam fonā skanot styx - mr. roboto. jaunajās mājās man sākuši rādīties ļoti jocīgi sapņi, bet arī jaunajās mājās es ļoti intensīvi domāju par kaķīšiem.

man netrūkst kaut kādu nebūt sarunu ar cilvēkiem, bet tāpat jūtos vientuļa. dzīvoju nepamatotās aizdomās, ka citiem divvientulība ar prātu nav tik briesmīga kā man ar savējo.