"i was forced to pick out separate, simultaneous melodies and to listen for the moments of harmony and dissonance they created together. this kind of noticing is just what is needed to appreciate the multiple temporal rhythms and trajectories of the assemblage."

neatceros nevienu citu reizi, kad būtu tā izbaudījusi kursa literatūru. šis citāts man atgādināja pēdējo apmeklēto diseni septembrī, kas gan bija ļoti slikts trips. es tikai biju par daudz apkurījusies un ilgi nevarēju saprast, kurā ritmā dejot, jo no sākuma likās, ka ir tikai viens, bet tad beigās izrādījās divi atsevišķi, līdz es vairs nevarēju izturēt un izgāju ārā. par laimi, ne man vienīgajai bija gadījusies tieši šāda problēma. anyway, kursa literatūra ir par kaut ko pilnīgi citu, bet man prieks, ka es tajā atrodu visus šos citātus, kam piešūt vien sev nozīmīgu tulkojumu. un parasti man nav labas attiecības ar visiem tiem lasāmajiem blāķiem.

man bija džeks, kurš mani padarīja par pretenciozu craft aliņu baudītāju, un tagad man ir džeks, kura iespaidā esmu sākusi negausīgi rīt biezpiena sieriņus.

tā kā pārsvarā laiku pavadu gultā vai pie rakstāmgalda, šausmīgi nogurstu no tādām lietām kā pastaigas vai gājiens uz veikalu. pārrodos mājās, uz divām minūtēm iekrītu gultā atvilkt elpu un sāku raizēties, vai šis ir tas pats simptomu nogurums. citās ziņās, gandrīz vai gribas pieskarties gadiem pamestajai ģitārai. mans sērgas laiku cibas saturs man šobrīd atgādina trimdas laiku cibas saturu. gribu darīt interesantas lietas un par tām rakstīt. kā man viss ir apnicis.

mans pagalms šorīt kļuvis par skaistāko rīgā un tas ļoti palīdz dzīvot.

interviju transkribēšanā man visvairāk patīk labot sevi un savus tizlos izteikumus, izliekoties, ka visas šīs sarunas es varu uzturēt bez stresa, tizluma un sastostīšanās.

es dzeru jau visu nedēļu, bet vismaz šovakar jūtos pelnījusi iedzert.

es tik nenormāli alkstu lietas, kuras nevaru dabūt, ka liekas, tūlīt nosprāgšu no gribēšanas. gribēšana gan nav nekāda neparastā lieta šaislaikos. un tomēr atkal piedzīvoju kaut ko jauku un jocīgu - andelē nopirku vienu no maniem mīļākajiem kurpju pāriem, kādi man reiz bijuši, bet ko līdz nāvei nonēsāju pāris vasaras atpakaļ. tās kurpes man gan tolaik nežēlīgi spieda, bet kaut kā es pamanījos tās ievalkāt un tajās piedzīvot visādas leģendāras lietas. es pārāk daudz uzmanības pievēršu tādām lietām. esmu pārāk sentimentāla par kleitām, kas man bijušas mugurā maģiskos vakaros, par krekliem, kas man bijuši mugurā draņķīgos vakaros un ko tagad izvairos vilkt, tāpat atvilktnē stāv veļa, kurā vairs nevaru iespīlēties, bet tā taču ir tāda relikvija! un tagad es naivi gaidu tās stulbās kurpes. bet arī atsakos ticēt, ka maģiski vakari vairs nekad nepienāks.

- izrādās, ka spotify studenta atlaidi nevar izmantot ilgāk kā četrus gadus. esmu satriekta.
- pasniedzēji, kas mājasdarbu dedlainus ieliek sestdienas vakarā, ir pelnījuši ar metāla lineālu pa nagiem.

šī pilsēta ir pārāk maza, dienas pārāk īsas, gaisa temperatūra pārāk zema.

šie laikam būs pirmie valsts svētki pāris gadu laikā, ko varētu veltīt priekam un atpūtai, nevis darbu rakstīšanai (lai gan vajadzētu).

tieši kopš pārvākšanās katru reizi, kad ieeju cibā, man visu laiku jāiežurnalējas no jauna, lai arī ko es neatķeksētu. besī. nav ne jausmas, ar ko tas saistīts. rūcu.

vakar pirmoreiz paspēlēju among us, šodien pirmoreiz biju filmēšanas laukumā. jocīgas lietas turpina notikt arī tad, kad nEkAs NeNoTiEk.

visnepiemērotākajā laikā un vietā man ir uznākusi grūti nositama vēlme iepazīties ar jauniem cilvēkiem. un es pat nevaru aiziet uz kādu no rajona barčikiem. man jāsargā sava un citu veselība, turklāt jāsāk domāt par to, kā es pabeigšu semestri. ak, mīlulīt, kāp laukā no gultas.

nav tā, ka šis šobrīd bija ļoti nepieciešams pirkums, bet tomēr es beidzot tiku pie liela spoguļa un ceru kaut kad nākotnē pie tā arī pucēties.

kaut kad nākotnē es mājās noteikti ieviesīšu kaķīti un pārkrāsošu sienas. bet pagaidām pamēģināšu pagatavot vislabāko krēmzupu āgenskalnā.

mīļā ciba, vēlu tev mierīgu, ne pārāk briesmīgu un ne pārāk vientuļu ziemu. un ātru atgriešanos bezrūpībā un izvirtībās.

atļāvos aiziet uz kino, ja nu tā sanāk pēdējā eskeipisma iespēja šogad un nākamnedēļ visu aizklapē ciet, bet tagad nespēju noticēt, ka riskēju ar savu veselību, lai noskatītos ko tādu kā "ko zina klusā gerda."

pēcpusdienā bija skaista gaisma un es kaut kā pamanījos apmaldīties tajā veco māju labirintā starp smiļģa un nometņu ielām. tagad ārā ir tumšs, esmu ieslēgusi savu mīļāko lietu jaunajās mājās - rozā led lampiņu virteni un klausos liepājas teātra pīpētavas sarunas, lai novērstu uzmanību no cauruma krūtīs, kas neganti atkal aktivizējies pēdējās dienās. sāk apsīkt lietas, kas novērš uzmanību, toties tā man ir pietiekami daudz citām lietām un (pagaidām?) esmu atmetusi domu ņemt akadēmisko gadu.

pirmajās dienās likās, ka pārvākšanās ir tieši tik maģiski izārstējusi manu nenokaujamo nomāktību, bet tagad, protams, jau ir uznākušas bailes par garu un vientuļu ziemu. es mazliet jūtos kā savās mazajās jūrmalas istabiņās. un atkal piedzīvoju to neforšo saimniecības uzturēšanas sakritību - beidzas nauda, beidzas tabaka, bet rīt jāiet apsveikt jubilāru.

es pēdējās dienās esmu staigājoša klišeja, bet nesūdzos par to.