tas "ak, mirta, mirta, kam man mašīna? kam man mašīna, kad tu otrreiz jau aizej pie sava jāņa?" man vienmēr tik ļoti sirdi rauj laukā, es nevaru. un vēl es šausmīgi pārdzīvoju tajā ainā, kur mirttante lūdz dagnijai ielikt zārkā pastkartīšu saini - es ļoti ceru, ka viņa nenolohojās un to arī izdarīja.