Ha, ha. Es kādreiz sāku studijas Latvijā. Tās pametu pēc pirmā kursa, pēc tam uzsāku UK un pabeidzu.

Galvenā atšķirība, ka UK bija ļoti interesanti un aizraujoši pasniedzēji. Piemēram, viens pasniedzējs jau pirmajā nodarbībā stāstīja, ka viņš kritizē valdības politiku par narkotiku izplatību. Pie cita mācījāmies par sabiedrības veselību, vakcīnu kampaņām – labie un sliktie piemēri. Pēc tam Latvijas valdība kovida laikā sagādāja milzīgu vilšanos, sekojot visiem sliktajiem piemēriem.

Mūs mācīja diskutēt par dažādām problēmām, sociālām, legālām utt. Mācīja nebaidīties izteikt savu viedokli, būt politiski aktīviem un rūpēties, lai valdība atbalstītu farmācijas nozari.

Tas viss bija interesanti. Kāpēc lai kāds to pamestu? Bija, kas pameta studijas, jo nenolika eksāmenus, bet tie bija kādi 10-20%.

Latvijā tehniskās zināšanas ir apmēram vienādas. Latvijas farmaceits par zālēm ir tikpat profesionāls kā UK. Bet tiklīdz runa ir par sociālām lietām vai jautājumi par visas nozares vietu, tā Latvijā ir jūtama tikai pasivitāte. Neviens negrib uzdot jautājumus. Ja es sāku runāt par problēmām nozarē, pārējie apsauc mani – ka tā nav pieklājīgi u.tml. Nu apmēram kā cibā, he, he.

Iespējams, ka UK farmācija ir tik labā stāvoklī tieši tāpēc, ka farmaceiti jau universitātē tiek mācīti būt politiski aktīviem. Neviens cits mūs saulītē neieliks, pašiem vien ir jālobē savas intereses. Domāju, ka tas attiecas ne tikai uz farmaceitiem vien. Tas tā ir itin visās nozarēs.