šorīt pabeidzu lasīt "kalendāru" un mazliet appinkšķējos (līdz galam vētras saceltās ekspektācijas neattaisnoja, bet tāpat ļoti skaista grāmatiņa), tad pa logu ieraudzīju laižamies gājputnus un appinkšķējos vēl vairāk (neatceros, vai imantā kādreiz būtu redzējusi vēl kaut ko bez kaijām). aizstaigājos līdz grīziņam un saliju tikai pēdējās piecās atpakaļceļa minūtēs. četrpadsmit dienu kumulatīvais skaitlis mūsu ciemā kūst tikpat strauji kā sniegs, bet es tāpat tam neuzticos, jo ziemas šausmīgie paveidi tikai turpināsies. esmu atpakaļ savā sešpadsmitgadīgajā maindsetā, kur viss ir slikti, visu enerģiju paņem tumšās domas, kuras nespēju ignorēt. nebiju iedomājusies, ka ir iespējams atgriezties tik negatīvā prātā, tāpat arī nav ne jausmas, kā no tā tikt vaļā. atceros gan, ka tas prasīja ļoti ilgu laiku. izliekos, ka man nepatīk cilvēki un negribas ar viņiem runāt, lai gan patiesībā tas ir tas pats vecais toksiskais sauciens pēc palīdzības. vakarvakara zoom ballītē, kas bija daudz jaukāka kā cerēts, uzvedos diezgan kretīniski un tagad man kauns par to. lai gan šaubos, ka to kāds pamanīja, jo kāpēc gan lai kāds man vispār pievērstu uzmanību. man ir kauns justies tā, kā es tagad jūtos, kur nu vēl runāt un rakstīt par to. vienkārši šausmīgs kauns.