pirms izbraukšanas uz tartu, atcerējos, ka pirms gadiem pieciem sešiem dzimpukā saņēmu izcilu diy modes priekšmetu - džinsa šortus, kuriem uz dibena rakstīts "metal up your ass," protams, tur vēl arī ļoti daudz kniedīšu, uz kurām simt reižu saskrāpējos. pirms gadiem pieciem sešiem radošā dāvinātāja bija pārvērtējusi mana dibena izmērus un šis brīnums tā arī palika neuzvilkts, līdz vakar atcerējos, uzmērīju, derēja brīnišķīgi, mazliet paminstinājos, līdz sapratu, ka ļoti nožēlošu, ja neuzvilkšu braucienā uz tartu. minstinājos, jo, kā jau sievietei 2019. gadā reizēm notiek, ir mīziens par konkrētām lietām, apģērbu un cilvēkiem, lai gan "metal up your ass" ir tikai, es nezinu, metaforisks, filozofisks uzsauciens maniem fellow domubiedriem-koncertapmeklētājiem un nekas vairāk. bet fellow domubiedri-koncertapmeklētāji ir visdraudzīgākie un tolerantākie cilvēki jebkad, kas palīdzēs noķert vēja aizpūstu cigareti, turklāt pat pie ieejas vārtu drošības pārbaudes meitenes apčamdīja meitenes un džeki apčamdīja džekus. 

es neesmu tas cilvēks, kas tālredzīgi četras stundas stāvēs masās, lai pēc iespējas tuvāk varētu skatīties uz sirmajām bārdām, bet pusstundu pirms sākuma bezkaunīgi sprauksies cik vien tālu var, kā rezultātā nonācu prāvā nervozo un stīvo filmētāju grupā. es pati gan biju nervoza, stīva, izzonējusies, vaļēju muti un saķertu galvu, vienīgā asara uz vaiga no ecstasy of gold, līdz koncerta vidū beidzot apjēdzu, kur atrodos, un sāku plosīties savā nodabā, pat stīvie filmētāji atkāpās un ļāva man to darīt. paceļoties pirkstgalos un samiedzot acis, varēju redzēt mazus, mazus cilvēciņus uz skatuves. mazie, mazie cilvēciņi turpināja skraidīt un smaidīt uz skatuves arī pēc koncerta beigām, kad daudzi jau tinās prom, lai gan tā ir necieņa - iet prom, kad uz skatuves atrodas mākslinieki, turklāt vēl kādi! kā var pagriezt muguru un aiziet? tajā brīdī es atļāvos izvilkt cigareti un tas laikam būs manā mūžā tuvākais koncepts sapīpēšanai ar metallicu.