Nezāl`s jau neiznīkst

Ja netuvotos eksāmens, kas paredz, ka būs jāiziet no mājas, nodrošinājusies ar kafijas okeānu un grāmatu kaudzi, labprāt nepamestu kvadrātmetrus, jo ārā ir ziema.

aimigt un redzēt sapni par to, ka redzi sapni, ir mazliet mulsinoši.

ir cilvēki, kuri never būt atklāti, jo viņiem jau nav nemaz, ko atklāt.

tā dīvainā situācija, kad runā ar cilvēku, skaties uz viņa seju un domās to zīmē.

"nespēlējiet vijoles
es jau tāpat raudu"

A. Manfelde

un vēl es gribēju te nokliegties, ka uz palodzes šovakar ir super forši. tāds viegls, patīkams vējiņš. jē!

neatceros, kad pēdējo reizi būtu gulējusi tik saldā miegā. lauku gaiss dara savu. patīkami!

šodien lietošu to, kā man visvairāk pietrūcis visu šo pus gadu - miegu un grāmatu.

es tur beidzot satiku sevi. bet nu jāiet prom.

šonakt sapnī glābu 20 pīlēnus. tie visi, nez kāpēc, peldēja lielā, lielā katlā. ūdens ta silts un dumjie putnabērni labsajūtā plunčājas, bet apakšā milzu uguns un ūdens temperatūra kāpj. es tos pīlēnus velku ārā, bet viņi par visu varu grib atpakaļ. nocīnījos sāpošām rokām, bet man izdevās.

šonakt sapnī braucu vilcienā. jā, jā, līdz šim vēl pa īstam šo lietu izdarīt nav sanācis. noskaņa bija ļoti interesanta un pasažieri arī. viss tāds gandrīz melnbalts un vecināts. skats kā uz omes vecajām fotogrāfijām ar mazliet dzeltenbrūnu nokrāsu. sēdēju pie loga un skatījos ārā. tur vieni vienīgi meži. tad blakus apsēdās kāds vīrietis, kura seju man neizdevās saskatīt, jo līdz degunam viņš bija ietinies šallē, bet galvā bija cepure. viņš kaut ko rakstīja tādā kā bloknotā. nesaprotamā šriftā ar jocīgu tušas pildspalvu, kas tā viegli un graciozi slīdēja pa papīru. viņš rakstīja, rakstīja, tad pildspalvu ieslidināja krūškabatā un sāka šķirstīt to savu bloknotu, it kā pārlasot. jocīga valoda, jocīgi burti - es nodomāju. tad vienā mirklī skatos, uz kādas lappuses malas, virzienā pret mani skaidrā latviešu valodā rakstīts: "CILVĒKI GRIB BŪT MAZLIET STRAUSI!"
un tad es pamodos.

minos ar velo uz centru un sanāca kaut kā tā netīšām izsekot divu 8-10 gadus vecu knariņu (meitenes un puiša) stulbo palaidnību. vispirms, minos garām kādam iestādījumam, kur šad tad mēdzu paviesoties nedēļas nogalēs, kad gribas kaulus izlocīt dancājot, un tur šamie pie miskastes kaut ko dīdās, skatos - ahā, velk izsmēķus ārā. nodomāju - nu, fuj! iekāpu bodē. šitajā bodē nav tas, kas man vajadzīgs. domāju, aizstūrēšu līdz citai bodei. nogriežos uz dzirnavu ezeriņa pusi pa apkārtceļu. pa labi krūmi, krūmos abi iepriekš redzētie knariņi. velk dūmu, johai. nēnu, es domāju, būtu kaut kādi šitie, kas pa pilsētu blandās nošmulējušies, melnām mutēm. nē, tādi labi ģērbti, kopti sīči. da būtu tēvam, mātei, nez - kaimiņam nospēruši cīgu... nē, pa musaru rokas. tā tak kādu mutes/nagu sērgu var uzrakt. vēk. un, jā, tik maziem knariņiem vispār nevajadzētu pīpēt, protams, protams, bet kurš ta nepamēģina agrāk vai vēlāk. bet šitā. jaiks!

pasniedzu dēlam pusdienas. šis man saka: thank you, dear lady!

ā, un vakar gāju ar šamo garā pastaigā, šis vienbrīd apstājas un saka: "mamī, you are a freak. but i love you!"

uz smukiem cilvēkiem nespēju ilgi dusmoties. tas ir kaut kāds ārprāts.

ellīgs nogurums. iespējams, tāpēc man viss nepatīk.

šonakt sapnī ķemmēju matus. man bija ļoti, ļoti gari mati. tā līdz papēžiem. bet tad tie šķipsnām vien sāka krist ārā. izkrita un kļuva melni, tad sabira pulverī un izgaisa.

jo tuvāk nāk, jo gribas bēgt prom. bērnišķīga padarīšana.
saku sev: "elpo dziļi! nomierinies! pabeidz!"

diplomdarbs&stuff.

šovakar sapņoju par to, kā vasarā nozudīšu savā K.zemē, gulēšu pļavā un skatīšos mākoņos. gribas izbaudīt nekā nedarīšanu. ļoti.

murgu nakts. vienā no tiem atrados tumsā, un man uzbruka tūkstošiem spožu acu. paspīdīnāju lukturīti un ieraudzīju, ka man uzbrūk bars ar satrakojušamies kaķiem. kaķu murckulis. visi nikni un izsalkuši. pamodos mirklī, kad viens no tiem ieleca man acīs. padzēros ūdentiņu, nomierinājos, iemigu.

vēlāk atrados kaut kādā pārdabiskā vietā un man uzdāvināja 3 pelēkus zirgus. tumši pelēkus. salijuša asfalta krāsā. skaisti dzīvnieki, bet kaut kādā ziņā jocīgi. nezināju, kur tos likt. it kā priecājos, bet no otras puses ļoti piesardzīgi raudzījos uz šo dāvanu. vēlāk sapratu, kāpēc. viens zirgs man iekoda, otrs aizbēga, trešais iespēra pa mugurkaulu, un es sabruku.

zemapziņas jociņi.

bērnībā pavasarī varēju stundām sēdēt un vērot putnus. strazdu būrīšus bērzos pie malkas šķūņa. būt putnam man šķita - tā tik ir brīvība, ieskrienies un šķel gaisu. bet tad vienā mirklī tu saproti, cik patiesībā bīstami ir būt putnam un tā brīvi laidelēties. briesmas uzglūn no visām pusēm. brīvība jau nav. nekad nav. putni nav brīvi, tie tikai māk tā izskatīties. tas ir risks. tad sanāk, ka risks ir brīvība? tad jau brīvība ir tikai mirklis. vai arī tās nemaz nav? tad sanāk, ka es nealkstu brīvības, bet gan riska.

piedodiet, es te murgoju. gan pāries.