Tā kā man te komentāros bija mēģinājumi lauzt šķēpus par dzīvnieku tiesībām, lai gan ieraksts bija par ko citu, nedaudz arī par tām dzīvnieku tiesībām.

Es vienreiz antivegānu grupā lasīju diskusiju par rakstu, ka Latvijā bija uzieta ferma ar novājinātiem mājlopiem, kuri pie tam vēl arī dzīvoja lielā netīrībā. Ne pirmais, ne pēdējais šāds gadījums. Taču gaļas cienītāji bija diezgan sašutuši par šādu izturēšanos pret dzīvniekiem, un dažādās formās paustais vēstījums bija aptuveni vienāds – lai gan es ēdu gaļu, šis gan ir nepieņemami. Nekā pārsteidzoša, varbūt vienīgi personīga apņemšanās veikt fizisku vardarbību pret fermas īpašnieku bija nedaudz negaidīta. Katrā ziņā visas tipiskās dusmas, kas parasti tiek adresētas vegāniem, tika vērstas pret šo hipotētisko zemnieku.

Tas, ko es ar šo piemēru gribēju pateikt, ka mēs visi nenonākam pie vienādiem secinājumiem, kā cīnīties pret bezjēdzīgu cietsirdību pret dzīvniekiem, jo mēs operējam ar dažāda apjoma informāciju, apzinātības un pašrefleksijas līmeni, bet vairums tomēr apzinās, ka pat pārtikā lietojamam dzīvniekam nevajadzētu nodarīt ciešanas. Kaut kādā ziņā arī mūsu likumdošana liecina par kolektīvo vienprātību šajā jautājumā. Līdz ar to tā sabiedrības daļa, kas bez ironijas ir gatava attieksmi pret govi vienādot ar attieksmi pret gurķi, ir diezgan margināla. Nav jau tā, ka mūsu sabiedrība būtu izkāvusi zādzības, izvarošanas un slepkavības, bet tas nenozīmē, ka šīs parādības tiek uzskatītas par normālām. Un mans spekulatīvais apgalvojums ir tāds, ka ja pietiekami daudz cilvēku spētu pārskatīt savu attieksmi pret šo tradīciju, kur tradīcija ļoti bieži ir vienkārši plāksteris, ko uzlīmēt pa virsu ingorancei, mums potenciālu vegānu patiesībā būtu daudz vairāk, un tā nebūt nebūtu margināla grupa.

Ar to visu es nemēģinu apgalvot, ka tas ir neizbēgams nākotnes scenārijs, jo mēs īsti nezinām, kas notiks ar šo pasauli jau pēc desmit gadiem, bet daži pēdējie cilvēces attīstības gadsimti liecina par diezgan nepārprotamu empātijas pieaugumu pret citām būtnēm. Un nesen es dzirdēju viena pētnieka apgalvojumu, kurš principā pauda to pašu, ko es jau domāju, tikai ar lielāku eksperta autoritāti, ka vegānisms jau patiesībā ir mūsdienu parādība, kas izriet no tā, kā mēs esam izmanījuši pārtikas ieguves veidus. Mēs vai nu mainīsim savus paradumus, vai piespiedīsim tos mainīt tiem, kas tiešā veidā gūst labumu no dzīvnieku turēšanas, un sabiedriskais konsensus tomēr ir tāds, ka dzīvnieks ir jūtoša būtne, un tai ir tiesības būt pasargātai no bezjēdzīgām ciešanām.

Marakesha ar visadiem piedzivojumiem, sezam Riada Boussa brokastiis

1.nedelja beigta - nespeju ticet ! bet
- zero alkohols
- normala esana- 3 skivji un snaki katru dienu,
- protein-based viss un skaitam kalorijas, bet bez bada- vispar 3 lieli skivji ietilpst tais 1200- 1500kcal
- minus 2.6 kg
- pie tam atradu labu dietologu, ar 3d body scan mashinu un humoriigu
- tievums es jau naaku :)

Ps brokastis te protams bija karbu Niagara
Es dabuju no ta visa:
- 1 varita ola
- 3 mazie kausetie sierinji 3stura iepakojumos
- kafija ar pienu
- bet nav slikti! 290 kcal/ 18gov/ 2g oh

no dzīvokļu sludinājumiem: "...lielisks risinājums dzīvošanai"

Jo vairāk internets piegādā Deivida Linča dzīves filozofijas citātus, jo lielāka plaisa veidojas starp to tēlu, kas man pusaudža gados ir izveidojusies par viņu no Tvinpīkas laikiem, un to priekšstatus, kas arvien vairāk nostiprinās šobrīd. Es pat teiktu, ka viņš varētu būt iedvesomjošākais kino režisors kino vēsturē (nejaukt ar "ietekmīgākais" un citiem epitetiem), un kaut kad eventuāli kļūt par tādu kā Alanu Votsu. (Latviešu valoda ir tāda jocīga lieta. Kāpēc jaudas mērvienība ir "vats", bet Alans ir Vots? Tas laikam tomēr ir saistīts ar "Watt" un "Watts".)

DELFI. Ronaldu līgava Džordžīna smej: milzu gredzens bija mazākais, ko viņš varēja viņai piedāvāt

šonedēļ darbiņš mani bija aizsūtījis uz kursiem Proactive thinking and communications, guess why

es esmu TĀ pārgurusi, ka man šķiet, ka smadzenes tirpst.

Vai jums ir padoms par laipnu atsaucīgu meistaru, kuram es varētu palūgt līdz svētku cepešiem salabot salūzušo tvaika atsūcēju? Getapro nepalīdz.

Diezgan nepārprotami ir pienācis brīdis, kad es sāku sajust savu mirstību, kas izpaužas fiziskas degradācijas simptomos. Es biju un joprojām esmu tajā optimistu grupā, kas saka, ka viss nav tik slikti, kā daudzi izliekas, bet optimisms neliek arī ignorēt faktu, ka kaut kur tas fiziskais pīķis cilvēka mūžā ir, un nu jau tas man ir aiz muguras. Es arī apzinos, ka šīs ir manas krokodila asaras, un man nekas netraucē un vēl ilgi netraucēs dzīvot pilnvērtīgu dzīvi, ja vien neiejauksies kādi traģiski notikumi. Bet interesantākais novērojums man ir tāds, ka tas mani tomēr satrauc.

Es gan norādīšu, ka mani nebiedē pats nāves fakts. Es kaut kad tā vienkārši izdomāju, ka es būtu gatavs arī nomirt. Ne tā, ka es gribētu nomirt, vai nebūtu gatavs nodzīvot vēl kādus stabilus trīsdesmit gadus, visdrīzāk arī ilgāk, bet tā, ka man nebūtu žēl par savu līdz šim nodzīvoto dzīvi, pat ja dzīvošanu es tā pa īstam esmu izbaudījis relatīvi īstu laiku. Un tomēr kaut kas šinī apzinātā ceļā uz fizisku iznīcību ir biedējošs, un es vēl neesmu sapratis, kas tieši. Varbūt neizbēgamība, varbūt lēnums, varbūt bailes par to, ka vienā brīdī negatīvais pārmāks pozitīvo. Who knows. Bet beidzot es sāku apzināties savu novecošanu. Lai gan iekšējais pusaudzis nekur nav pazudis, kurš iespējams ir bijis iemesls tam, ka šī apziņa nav nākusi ātrāk.

Vai kāds atceras visu tekstu tai versijai, kur piedziedājums ir:
"Zem eglītes mazs zaķītis
Ar stroķiem droši rīkojas,
Un dažu brīdi dusmīgs vilks –
Pif paf! –
Ar lodi pierē krīt."

UPD. Mairis Briedis: Saistībā ar Jūsu publicēto informāciju par it kā esošām simpātijām un attiecībām vēlos norādīt, ka šīs ziņas ir nepatiesas un neatbilst realitātei. Šāda veida apgalvojumi pārkāpj profesionālās žurnālistikas ētikas normas, jo tie nav balstīti faktos.

LSM. Katrs fiziski neaktīvs cilvēks valstij var gadā izmaksāt pat 800 eiro

JAUNS.LV Nesen laulību šķīrušā boksera un Rīgas domes deputāta Maira Brieža un Latvijas batutu fitnesa zvaigznes Aleksandras Kurusovas starpā uzplaukušas simpātijas.

Vakar noskatījos vienu cīņu, kurā piedalījās kamerūnietis, kas dzīvo Francijā. Es nezinu, kādas viņam ir attiecības ar Franciju, bet skaidrs, ka izcelsmes valsts viņam ir nozīmīga daļa no identitātes. Bet sportā ir tā pieņemtā tradīcija atskaņot himnas un vicināt karogus. Es saprotu komandas sporta veidus, kur spora organizācijas darbojas valsts ietvaros, un arī sportisti pamatā ir nākuši no tās pašas valsts, bet individuālajos sporta veidos tas ir diezgan abstrakti. Izcelsmes, piederības un mītnes zemes varbūt pilnīgi dažādas, un arī sportista komanda bieži vien ir ļoti starptautiska. Un es nesaku, ka valsts nevar būt daļa no sportista identitātes - rudais īri izcelsmes meksikānis Kanelo ar visu savu mariarči orķestri ir nepārprotams Meksikas bērns, bet arī Mairis Briedis staigāja ietinies Latvijas karogā.

Mēģināju iztēloties, kā es justos, ja es dzīvotu un trenētos kādā citā valstī, un pirms sporta sacensībām man būtu jāklausās šīs valsts himna kā valsts, kuru es pārstāvu. Es saprastu šī pasākuma loģiku, bet Latvijas himna noteikti vairāk reprezentētu manu identitāti. Un ne tik daudz tāpēc, ka es esmu Latvijā piedzimis, jo meklējot kaut kādus formālus iemeslus, tik pat labi varētu atskaņot arī PSRS himnu, ar kuru es noteikti neidentificējos, bet lielākā daļa manas bērnības un pusaudzības ir pagājusi Latvijas himnas pavadījumā. Bet tik pat labi tā varētu būt arī kāda tautasdziesma, vai pat kāda Nirvana dziesma, un man tas nešķistu ļoti absurdi. Noteikti mazāk absurdi, kā kādas svešas valsts himna.

Ar šo visu es gribēju teikt, ka identitāte ir ļoti individuāla lieta, lai cik ļoti vieni cilvēki nemēģinātu iekastēt citus cilvēku. Un, protams, daudziem ir spēcīga vēlme identitāti vienādot ar patriotismu, kur atkal korelācija tiek jaukta ar kaut ko citu. Man ne pārāk patīk, ka kaut kur ārzemēs ar mani mēģina runāt poliski vai lietuviski (nav bēdīgāka skata, kā cilvēks, kas savu paviršību uzskata par dziļu inteliģenci), bet mani ļoti apbēdinātu, ja kaut kāda Krievija sāktu bumbot Parīzi vai Berlīni.

Izrādās, ka TLDR ir arī fiziski žunāli, un man radās liels kārdinājums kaut ko pasūtīt. Kas man atgādina par to, ka es joprojām sēžu uz domas par to, vai man vajadzētu pasūtīt IR nākamajam gadam.

IR pārdošanas punkts ir tāds, ka nākamgad ir vēlēšanas. Lielajā bildē es saprotu mediju lomu sabiedrībā, un to es nevienā brīdī negrasos to apšaubīt. Šogad, piemēram, savu digitālo abonomentu es esmu lietojis ļoti maz, ja neteikt nemaz, un pilnīgi noteikti maz zinu par aktuālajiem sabiedrības cepieniem, izņemot tos, par kuriem katram onkulim feisbukā ir viedoklis. Taču no otras puses es arī saprotu, ka es nestāvu smagas izšķiršanās priekšā par to, par ko es balsošu. Es mazliet apšaubu, ka Latvijas politiskajā piedāvājumā pēkšņi uzradīsies jauni gaišie spēki, un mani arī mazliet kaitina vēlme meklēt jaunus mesijas, lai gan es dotu atlaides jaunai partijai, kas ir veidojusies no kāda cita politiskā spēka neatrisināmām iekšējām pretrunām. Ar pirkstu ne uz vienu nenorādīšu. Bet jā - es zinu, kas ir mūsu tradicionālie sūda brāļi, es arī zinu, ka nav neviena politiskā spēka, kurā to nebūtu, un nez vai jauni skandāliņi kaut ko mainīs manā pasaules uztverē. Ja nu pēkšņi kādu pieķer kanibālismā vai pedofīlijā, gan jau man šis fakts nepaslīdēs garām.

Ko es ar šo gribu pateikt? Ir kaut kaut kāda mītiskā pilsoniskā atbildība, un arī es no viņas mazliet ciešu, tai pat laikā es nevaru atbrīvoties no sajūtas, ka šī visa ir akmentiņa ripināšana kalnā. Tā, kas ir Sīzifam, nevis Andrim Ērglim. Daudziem šī pilsoniskā atbildība ir hobijs vai pat reizēm eskeipisms, bet man arvien vairāk šis jūtas kā bezjēdzīgi pazaudēts laiks. Piemēram, kāda ministrija kādu laiku atpakaļ ir nelietderīgi iztērējusi dažus miljonus? Ko tieši es varu darīt vairāk kā turpināt nebalsot par šiem... līdzpilsoņiem? Vai man ir kādas vecmāmiņas, brālēni, vai konservatīvi draugi, kurus es satieku pie svētku galda, un man viņi būtu par kaut ko jāpārliecina? Pievērsim acis uz pētījumiem, ka pārliecināšana ar racionāliem argumentiem nestrādā. Tipa nav. Ko vēl es iesākšu ar šo iespaidīgo informācijas bagāžu? Patriotiski sevi audzināšu ar stāstiem par latviešiem, kas ieguvuši kaut kādas balvas, vai atgriezušies dzimtenē darīt uzņēmējdarbību? Ja man tie stāsti kaut ko dara, tad vienīgi vēlmi kaut ko ierakstīt cibā, un kā mēs zinām, cibā notiek ļoti vērtīgas un izzinošas diskusijas.

Bet atgriežoties pie TLDR, manuprāt tas ir ļoti labs formāts šī brīža informācijas pārbagādībā. Es septiņās minūtēs varu uzzināt par konfliktu, piemēram, Sudānā, un iegūt aptuvenu rietumcentrisku priekšstatu par globālās pasaules stāvokli, un manuprāt ar to pietiek. Vēl, protams, ziņas kā komēdija ir labs fromāts. Sarkasms un ironija ir diezgan labs veids, kā saglabāt veselo saprātu. Varbūt nedēļā šāda satura patērēšana prasa pārāk daudz laika, bet jau nākamgad būs par vienu šovu mazāk. Visādi citādi astronomijas ziņas mani izklaidē mazliet vairāk, un praksē noder aptuveni tikpat.

es šodien pirmo reizi mūžā uzcepu kotletes.

Latviešu valodā vārds "cirslītis" ar nozīmi "cilvēks, kas nolohojas" ir radies šeit, Cibā, vai kaut kur pastāvējis jau iepriekš?

Un es pareizi saprotu, ka etimoloģija varētu būt saistīta ar to, ka dzīvnieciņš cirslītis angliski ir "shrew", bet alternatīvā nozīmē šeit ir ironisks pretstats vārdam "shrewd"? Vai arī neko nesaprotu?

Vispār foršs un smiekligs vārds, žēl, ka nav plašāk iegājies kā tāda latviska alternatīva tam pašam "nolohoties" vai "fuckup".

Tagad es arī esmu redzējis Dieva Suni, un man drīkst būt viedoklis. Par latviešu filmām gan neizpausts viedoklis mēdz būt daiļrunīgāks par pašu viedokli. Pīļu dīķis un tā.