Man piektdien ir jāsatiek mans disertācijas supervisor un man vispār nav nekā ko viņam parādīt. Ir tikai draft A4 size versija ar ideju un iespējamo research virzienu. Man vispār neko negribās darīt. Manī nav nekādas iedvesmas.

Esmu atgriezusies no Prāgas. Un bija forši. Bija daudz saules, staigāšanas un daudz hangover. Bet kopumā tā vienkārši būt un elpot un bezmērķīgi klaiņot bija tieši tas kas vajadzīgs. Vienīgi tagad atgriežoties tajā realitātē jūtos kā iemesta atpakaļ tajā pašā bedrē no kuras tik cītīgi centos kūņoties ārā.
Man vienkārši vajag ilgu pauzi. Tādu, kur sakravāt somas un aizbraukt uz citu valsti uz kādiem sešiem mēnešiem bet darbā neviens no freelance projektiem tuvākajā laikā nespīd. Esmu palikusi tik ļoti anti-social. Uz visiem pasākumiem eju viena. Sēdēt bārā un pasūtīt kokteili vienai man nesagādā problēmas un iet pastaigāties pa kalniem vienai ir vienkārši the best feel. Bet tajā pašā laikā kaut kāda iekšējā emocionālā balss kliedz pēc cilvēkiem. Tādiem kas saprot un ir vienkārši blakus. Bet šādi es nevienu neatradīšu. Vispār grūti tā nedaudz bipolāri dzīvot. Uzvārīju zaļo tēju un lasīšu grāmatu kas apraksta psihopātus sabiedrībā un to kā viņu psiholoģija darbojas un kā ar tādiem dzīvot.

Man gribās vairāk visu rakstīt un pierakstīt bet dažkārt ir mazliet bail to visu no sevis ārā izlaist un verbalizēt. Aj.

Reizēm ir tik šausmīgi grūti atvadīties no vecā.

Atkal un atkal nonāku pie tām pašām atziņām, ko skaidri zināju jau 16 gadu vecumā. Es esmu cita, taču pasaule tā pati. Šķiet, ka jau toreiz skaidri zināju, kā viss tajā iekārtots, tikai laiku pa laikam liktenis ar savu izcilo un līdz sīkumam nostrādāto humora izjūtu man pasvieda kādu notikumu, cilvēku, kas man vērtību skalu sašķobīja. Bet tikai uz mirkli. Galu galā nonācu pie vieniem un tiem pašiem secinājumiem, tikai nedaudz paplašinātākā formā.

Es svētdien braucu uz Prāgu. Un es dzīvošu tur veselas 7 dienas. Un man nav nekāda plāna. Es vienkārši aizbraukšu un tur būšu.

Man vajadzētu sākt vairāk rakstīt un piefiksēt savas domas šeit, lai varu pēc pāris mēnešiem/gadiem atcerēties visus tos notikumus, domas un sajūtas. Man vispār patīk rakstīt cibā bet pēdējā laikā visa ir bijis tik daudz un es nespēju sevi piespiest izrakstīt to visu ārā no sevis. Viss ir tāds diezgan blurry un man ir diezgan apātisks stāvoklis vienīgā skaidrā lieta šobrīd ir tā, ka man vajag sevi savākt kopā un beidzot sākt kaut ko darīt. Sākšu ar to, ka beidzot nopirkšu notepad lai varu sākt visu plānot un organizēt. Man vajag sevi pieskatīt mazliet vairāk. Manā galvā ir juceklis un its all time low. Again. Tas viss atnāca ar rudeni. Un šis rudens ir vispār tāds nekāds. Un man vienmēr rudens laiks ir tik ļoti paticis. Šogad ir tikai tāds smagums un es nespēju brīvi elpot.

Uzvārīju melnu kafiju un atvēru logu. Šovakar pie manis brauc draugi un būs party all night long ar kokteiļiem un skaļu mūziku un daudz gin and tonic. Pēdējā laikā tie kokteiļi ir vienīgie kas mani nedaudz savāc kopā un ļauj nedomāt. Kas ir tīri ok kad prātā ir domas kurām tur nevajadzētu būt.

Man ir 50s dress šovakaram un man ir sarkana lūpukrāsa un sarkani nagi and thats all what matters.

Man ir nedaudz salauzta sirds un sācies pēdējais gads Universitātē. Rakstīšu disertāciju, dzeršu kafiju un klausīšos skaļu dirty rock. Vēl man gribās dzert rumkokteiļus vai džintonikus un skatīties tv seriālus. Bet šo sestdien es skrienu Wild Warrior mud and obstacle run un ārā ir auksti un lietaini un es vair neko no tā visa negribu. Laigan cenšos sevi piespiest kaut ko darīt ārpus sava komforta man ar sevi vēl jāstrādā. Un vēl ar to mazliet salauzto sirdi. Nezinu vai es kādreiz iemācīšos nepielaist cilvēkus sev tik tuvu, tik tuvu, lai viņi varētu mani sāpināt. Eh. Rudens un visas tās nevajadzīgās emocijas.

Dzeru savu rīta kafiju un taisos braukt uz Universitāti. That`s all.

Tā..kas notiek roskild dzīvē. Ilgas stundas darbā. Bez miega naktis darbdienās mijās ar ļoti ilgu gulēšanu brīvdienās. Esmu nobukojusi daudz live music events nākamajiem pāris mēnešiem un nākamnedēļ es braukšu satikt cilvēkus uz Mančesteru un mazliet aizbēgt. Uzvārīju detox tēju un vakarā iešu satikt vienu latviešu dūdiņu, kas tepat ap stūri dzīvo. Date night at its finest. Rītu pavadīju laiskā asos šopingā jo new clothes makes me happy. Esmu kaut kur dziļi sevī iegrimusi un nezinu ko ar sevi iesākt. Esmu uzcēlusi ap sevi visādas sienas un negribu nevienu laist klāt bet tajā pašā laikā nespēju savaldīt savu emocionālo, iekšējo es. Es nezinu kā pareizi būt..un ko es vēlos panākt. Jo vienīgais ko man pēdējā laikā gribās ir dzert džintonikus, klausīties skaļu mūziku un exploring new horizons.
Es gribētu būt vairāk independent savās iekdienas gaitās un neļaut cilvēkiem ietekmēt to kā es jūtos. Un vēl man es gribētu lai manas domas/emocijas būtu stabilas un varētu visu kas mani tik ļoti nodarbina atlaista/palaist/nejust.
Es neesmu īsti priecīga, bet arī skumja nē..ir tāds ļoti neitrāls stāvoklis un es nespēju izlemt vēl kur man būt.

Piektdiena. Atrodu Ebay ļoti piemīlīgu un krēmkrāsas mini classic. 30 minūšu braucienā. Piezvanu. Aizbraucu. Samīlos. Nopērku. 

Pirmdienu nobukoju brīvu. Fuck you brexit!!! Es dzeršu franču vīnu, ēdīšu itāļu pastu un lasīšu latviešu grāmatas.


Uz citas nots - esmu iztīrījusi māju, uzlikusi sejas masku un klausos RHCP jauno albūmu un vispār netaisos neko darīt.

Ir tik grūti vakaros saņemties un aiziet gulēt, kad aiz loga ir tik gaiš un silts un debesis krāsojas sarkanos toņos. Es varētu,protams, ieliet glāzi vīna un relaksēt domas un prātu. Bet mājās nekā nav un nekur man iet negribās. Un arī tas, ka šonedēļ esmu nolēmusi alkaholiskajiem dzērieniem teikt nē un mazliet sevi detoksēt.
Tāpēc man ir zāļu tēja un cigaretes. Mazliet mūzika un domas kaut kur tālu klīst.
Silts gaiss plūst iekšā pa verandas durvīm un kaimiņiem ir barbekjū, kas visu manu sentimentālo atmosfēru jauc.

Vēl es domāju par to, ka varētu paņemt pirmdienu brīvu un uzdāvināt sev. Aizbraukt kaut kur pastaigāt un paelpot un neko daudz nedarīt. Mazliet izmukt no ikdienas ierastās. Es varētu sēdēt kaut kur kafejnīcā, dzert kafiju un vērot cilvēkus. Aiziet uz kādu izstādi vai vienkārši iedzert vīnu dienas vidū un nemaz nejusties par to vainīga.