Viss laiks saplūdis kopā. Pēdējās dienas kursa darbu nodošanai. Vēl ir tik ļoti daudz ko darīt un dažkārt man nav spēka un gribās vienkārši padoties. Bet tad es saņemos. Uztaisu baltu kafiju ar oat milk. Un rakstu. Meklēju. Konspektēju. Nogurums no visiem termiņiem. Garām stundām darbā. Nemaz nav laika sev. Tieši pirmdien pusnaktī beidzas darbu iesniegšana. Un tad es uzelpošu. Iedzeršu sarkanvīnu un mērcēšos vannā. Skatīšos filmas un būšu ar sevi.
Viss šodien ir aizsalis un auksts. Un visi gatavojās ziemassvētkiem. Kamēr man tas viss šķiet tik tāls un tā īsti nemaz vajadzīgs. Janvārī man ir uzaicinājums braukt uz šveici un baudīt sniegu. Bet arī tas man šķiet tik tālu, jo pavidu vēl ir plānošana, eksāmeni un iespējams jauna darba sākums.
Es pat neatceros, kad pēdējo reizi esmu lasījusi kādu grāmatu, kas nav saistīta ar inženierzinātni. Vai bijusi teātrī. Vai bijusi jogas nodarbībā. Vai jebkur citur, kā tikai darbā un tad mājās pie datora līdz vēlām nakts stundām. Es tiešām nekad dzīvē nebiju domājusi, ka iesniegšu dokumentus un mācīšos tieši inženierzinātni. Kas ir tik plaša un visu aptveroša.
Man vienkārši vēl ir jāsaņemas. Nedomāt par draugiem ballītēs, nedomāt bar brīvdienu izbraucieniem, grāmatām un neklišķināt interneta resources kamēr darbi nav pabeigti. 62 stundas. Tieši 62 stundas vēl palikušas līdz mazliet brīvībai.

No sniega, kas gurkst zem kaajaam un dzestruma, esmu ieradusies atpakalj miglainaa un siltaakaa zemee. Savaas otrajaas maajaas. Savu atgrieshanos es pavadu universitaates biblioteekaa pie datora bez garumziimeem un coursework kaudziiti blakus. Bilancee no latvijas maajaam man ir ljoti daudz graamatu, kas tiks suutiitas pa pastu, jo vietu koferii es nespeeju rast, jaunais bookazine (book magazine no pashmaaju hipsteriem) un fantastiski vaniljkraasas tilla svaarki.
Chetras ar pusi dienas tika nodziivotas elpojot svaigumu, izstaigaajot savas miiljvietas lauku klusumaa un minot lielpilseetas brugji.
Manii vienmeer kaut kas mainaas aizbraucot. Neesmu ne tur, ne sheit iisti. Esmu kaut kur pa vidu. Pat ne starp divaam dziiveem. Starp vairaakaam uzreiz. Taa maksimaali. Es shkjiet vareetu dziivot jebkur pasaulee un man buutu labi. Man nav izteiktas maaju sajuutas nekur. Es vienkaarshi juutos labi. Dazhas vietas iedvesmo vairaak. Dazhas mazaak. Bet no katras es panjemu liidzi sev kaut ko. Katraa vietaa es mazliet izaugu.
Ir gan labi, vakaros ieritinaaties blakus viirietim uz diivana. Klausiities Pink Floyd un dzert karstviinu. Bet liidz galam piederiibas sajuutas nav. Manii nav tas - jaa, sheit man ir jaabuut, sheit man ir jaadziivo. Tikpat labi vareetu riit kravaat koferus, liist no komfortzonas aaraa un dziivot nomalee pie juuras. Es varbuut veel neesmu atradusi to vietu un sajuutu. Varbuut tas, ka es juutos labi tur kur es esmu, arii nozimee to piederiibu. Nezinu. Man veel ir jaapadziivo dziive lai saprastu.

Šorīt pamodos ar sāpošiem muskuļiem. Vakardien nemaz nelikās tik traka tā stundu garā kustēšanās. Šodien visas dienas garumā mani tas atgādināja, par ko man īsti iebildumu nav. Šodien pat saņēmos uz otro dienu. Izkustināju sevi līdz galam, tā, ka pēctam uz grīdas gulēju un nevarēju piecelties. Toties kāds atslābums pēctam karstā dušā ar royal jelly dušas želeju. Uzreiz labāk palika.
Rītdien toties man ir vēlviena prezentācija. Vismaz par tēmu, kuru zinu, jo tas ir mans projekts. Uztraukuma vēl nav un ceru, ka nebūs. Just need to get over myself. Tā jau tas ir.
Kaut kur pa vidu visam dzīvoju.

Biju aizmirsusi to kaifu pēc kārtīga trenniņa. Kad ķermenis izsvīdis un visi muskuļi ķermenī pulsē. Biju pāris nedēļas atlaidusi un tieši šobrīd manā redzeslokā atkal uzpeldēja bodyrock.tv challenge programmas. Tieši laikā. Visu dienas enerģiju izlikt uz āru. Atbrīvot sevi. Mana 40 minūšu meditācija. Tajos brīžos man nav jādomā. Tajos brīžos ir tikai es un muskuļu nodarbināšana. Tāds laimīgs ķermenis. Un prāts atpūties.
Tagad ir tikai jāpiesēdina sevi pie skolas darbiem, lai var pāris lietas no to do lista izsvītrot. Un tad būs pirmsmiega mirkļi ar labu grāmatu un prāta meditāciju.

Viss tādās totālās galējības manā dzīvē. No pilnīga atslābuma un noguruma, līdz pilnīgam haosam sevi dzenu. Nevaru tā mierīgi. Visu saplānot kārtīgi un tad tā mierīgi dzīvot līdzi. Piemēram šīs divas pēdējās dienas, kad mazliet darba apjoma atslābums (ko es sev pati iestāstu), es varētu darīt tos visus nākamos, bet tā vietā man ir sarkanvīns un visādas filmas un grāmatas. Kas viss novedīs atpakaļ pie pēdējā brīža panikas. Man vienkārši vajag mazliet vairāk saņemties.

Bet šovakar es sev vēl atļaušu atslābumu. Ķermenim vajag mazliet nomierināties. Lai sirds mana nomierinās. Visam vajag pauzi.

Prezentācija novadīta. Un paaugstinājums nopelnīts. Visa rīta nelabums pārgājis un beidzot varu mazliet ieelpot un iedzert kafiju ar auzu pienu.
Tāds totāls atslābums. Nopirku sarkanvīnu šovakaram un atļaušu sev neko, neko nedarīt. Vienkārši būt. Klausīties skaļu mūziku un neuztraukties.
Mazie atelpas mirkļi.

Tik ļoti skumja un besīga diena. Pamosties pēc murgiem. Aiztaisīties uz darbu. Uzvārīt kafiju. Un tad viss sakrīt virsū!!!
Viens no kolēģiem, kurš ir totally overweening and supercilious, mani totāli izveda no pacietības. Man vienkārši tik ļoti nepatīk cilvēki, kas uzbāžas ar savu viedokli, kur tas nemaz nav prasīts. Kad tiek noklausītas sarunas, kurās konkrētā persona nav iesaistīta un, kad personai šķiet, ka viņa ieteikumi pavisam noteikti palīdzēs citiem dzīvot un būt awesome.
Viss sākās ar neitrālu e-pastu saraksti, kas mani tik ļoti nokaitināja, ka atbildēju - mind your own business. Bet tas, protams, nav nekāds iemesls apstāties iedomīgiem čaļiem. Anyway, tiekot pāri vienai emociju vētrai, atnāca nākamā.
Šis ir totāli tas brīdis, kad pilnīgi viss ir prioritāte un pilnīgi visam ir jānotiek tieši šeit un tagad. Un tad es parasti skrienu un ķeru un steidzu. Vienīgā atšķirība ir tā, ka man šodien patiešām gribējās padoties, jo man nav spēka. Emocionāli man nav spēka. Mana to-do liste ir izaugusi A4 lapas garumā. Un visiem visu vajag tagad. Sēdēju tāda galīgi skumja un kašķīga. Taisīju prezentāciju. Klausījos Pearl Jam un domās slīku asaru plūdos. Zinu, so pathetic. Aaaah.

Man gribētos domāt, ka cilvēki ir uzlikuši aukstas maskas. Neiejūtīgas maskas. Itsevišķi šeit Anglijā. Un zināt, ka visiem ir zināms stress iekšā. Ka visiem cilvēkiem ir bailes, slinkums, sapņi and stuff. Just a human being. Bet šobrīd visi ir sataisījušies tādi lieli un vareni. Nevienam nav problēmas ar self-esteem, visiem pietiek laika paspēt visu.
Un tad esmu es. Un nezinu kur sevi likt. Es tā kā domāju, ka ar mani viss ir kārtībā, bet no šodienas komentāriem un notikumiem man gribās sist galvu pret sienu. Ja cilvēkiem ir bail no kaut kā un viņi nervozē, kāpēc viņi nestāsta par to skaļi? Piemēram man ir jāvada divas prezentācijas 45 minūšu garumā, nākamo piecu dienu laikā, un es vienkārši nezinu kur no sava stresa likties. Un taipat laikā visiem pārējiem nav nekādu emociju izpausmes. Man gribētos dzirdēt, ka arī citi nervozē, ka arī citiem ir bailes no neizdošanās. Kad arī citiem gribās iejūtību nelielu.


Un es šodien par to tik ļoti saskumu. Par visu. Tādas pasaulīgas, smagas skumjas. Traucos pa šoseju ar skaļu mūziku un asarām acīs par to, ka esmu tāda ņerga, kas nevar saņemties un just fucking do it. Man tiešām dažkārt šķiet, ka esmu pārāk sensitive lielam biznesam un nepārtrauktai cīņai, kurš labāks, kurš tālāk tiks, kuram lielākas ambīcijas. Visas tās sarunas mani nogurdina. Man vienkārši gribās cilvēcību. Vienkāršu smieklus un sarunas. Par bailēm. Par neizdošanos. Par apņemšanos. Man nevajag iedomīgas sarunas, kas katru reizi iekšā kaut ko nogalina.

Man šovakar gribētos dzert vīnu un klausīties mūziku un vienkārši apcerēt dzīvi. Bet man ir rītdien prezentācija par kuras tematu es zinu tikpat kā neko (pneumatic system general principles, like wtf?) un man ir jāuzraksta kursa darbs kam rītdien ir termiņš un man ir jāuzraksta plāns, kā savest savu darba dzīvi zināmā kārtībā pēc rītdienas, kad viss tikai sāksies.

Svētdien nobraukties 20 kilometri bija tieši laikā to my soul. Laigan pats par sevi 20 kilometri nav daudz, bet mīties pret vēju un visādos uzkalnos tomēr bija grūti manam nesagatavotajam ķermenim. Izvēdināju prātu. Izkustināju sevi no komforta. Palika vieglāk.
Šodien gan manī ir tāds nomācoš nelabums un galvassāpes, bet tas aiz bezgaisa un nekustēšanās. Pavisam sēdoša diena. Pilna ar rasējumiem un mērījumiem.
Rītdien būšot negais. Rītdien tad arī visticamāk man neko citu kā karstu cafe latte un sedziņu nemaz negribēsies.

Vakari paliek arvien ilgāki un garāki lai uzrakstītu kursa darbus. Uznākot iedvesmai es padarbojos un pārējā laikā ko sirdij tuvu palasu. Bet tā es pie labiem rezultātiem gan jau netikšu. Ir jāpārkāpj sev pāri mazliet.
Lai gan pētīt jaunus ceļojumus un piedzīvojumus ir much more fun than Industrial Control Systems inženierzinātnē. Ak, mana sirds, pacieties lūdzu mazliet.

Divpadsmit stundu miegs. No pilnīga noguruma esmu pamodusies ar vēl lielāku nogurumu. Vispirms pamodos pusē piecos no rīta. Ar enerģijas līmeni. Bet aiz loga vēl bija tik tumš. Aizvēru acis. Un nogulēju līdz desmitiem. Tagad esmu tāda nekāda. Nezinu ko ar sevi iesākt. Diena, kura ir silta, pelēka un pilna ar vēju. Man dažkārt gribētos dzīvot lielpilsētā. Tad es pamostos. Aizietu uz branču. Palasītu grāmatu. Apskatītu kādu izstādi vai paklaiņotu pa ielām. Country side dažkārt mani nogurdina ar to, ka nav izvēļu iespējas tik lielas. Jā, ir vilcieni ar kuriem aizbraukt prom. Ir mašīna. Bet man gribētos dažkārt vienkārši pamosties un iziet ielās. Ieelpot pilsētu. Šādi brīži neatnāk bieži. Ik pa laikam. It kā kāds smacētu. Man dažkārt brīvdienas nav manas mīļākās dienas it nemaz. Lai arī cik darbdienas mani nenogurdinātu un gribētos kliegt. Es esmu sevī kaut ko pazaudējusi. Tādu kā piederības sajūtu kaut kam. Varbūt sev. Itkā vērotu visu no malas. Es nezinu kur man būt. Kur mani jāatrodas.
Ir gandrīz puse dienas pagājusi. Bet es vēl neesmu tikusi ārā no gultas. Tieši tik ļoti man nav spēka. Un ne jau fiziski iet un darīt. Tas ir vieglākais. Emocionālais nogurums ir daudz smagāks un nepanesamāks.

Nedēļa sev ir pagājusi bez steigas un lieliem piedzīvojumiem, ja neskaita nedēļas nogali un mančesteras draudziņu ciemošanos un visādu vielu lietošanas. Atlaidu savu prātu prom. Pieslēdzos kosmiskajiem laukiem. Tāda pilnīga izgulēšanās. Vēli rīti. Kafija ar pienu dārzā. Visi pavadīti. Viss satīrīts. Un vīrietis ieradīsies dažu nākamo stundu laikā. Māju piepildīs trokšņi un smiekli un sarunas līdz vēlai naktij.
Tāda laba un atveldzējoša nedēļa.
Tagad gan gan būs jāsaņemas un jāsāk rakstīt kursa darbi un jāpievēršas dzīvei tur ārā.