Pavisam jauna diena, pēc divpadsmit stundu miega. Šķiet realitāte mani neskar. Vismaz vēl nav atmodusies manī. Telefons, jau paredzamā kārtā, klusē un neizdveš ne skaņas. Un es arī liekos mierā. Vismaz pagaidām, kamēr mana nerealitāte nav sasniegusi skaudro realitāti. Ir jāveido savi pamati un savas sienas. Nodrošinājumi un neaizskaramība. Man ir tik dziļš miegs. Gandrīz bez sapņiem. Vismaz ne tādiem ko es atceros. Tāds pilnīgs tukšums atmostoties. Bez nevienas sajūtas. Gluži kā manis nebūtu. Aizvelku sevi līdz virtuvei. Uzlieku vārīties ūdeni kafijai un izeju dārzā uzpīpēt. Apsēžos uz lielā krēsla, uzceļu kājās augšā un skatos debesīs. Šodiena ir mierīga. Mierīgāka par mani. Un man nav ne spēka, ne vēlēšanās pievērsties realitātei šodien. Vēl ne.
Rītdien pēc visiem bank holiday sāksies atkal meklējumi un izmisīgi mēģinājumi. Šodien es vēl ļauju sev nebūt tajā visā.
Šodien es hipnotizēju telefonu ar domu rast kādu zīmi, bet velti. Es zinu, ka viss ir beidzies. Un, ka turpinājumu nebūs. Turpinājums man ir jāveido sev pašai. Arī jauni pamati.

Sēžu un tukšoju savu kafijas krūzes un atcerējos, ka savā divpadsmit stundu miegā es redzēju @methodrone. Pareizāk sakot ne viņu, bet cibu gan. Atceros, ka sapnī biju iegājusi palasīt, kas notiek citu dzīvēs un ieraudzīju, ka viņai ir veikti 72 ieraksti vienā dienā. Gluži kā tāda grāmata. Un tad es sapnī sēdēju un lasīju. Un tas bija tik interesanti. Tā visa sajūta. Un tad es atmodos un nesapratu kas notiek. Kā vispār manam prātam ienāk prātā redzēt tādus sapņus. Tvert bezgalīgu informāciju un analizēt sevi caur citiem.
Vēl es redzēju pļavu. Agra vasaras rīta pļavu. Kad saule tikko ir modusies un tu vienkārši saplūsti ar dabu. Pārvērties kādā mistiskā dzīvībā un atjauno savus spēkus.
Tik daudz procesu notiek manī. Tik daudz nesaprašanas un saprašanas reizē. Un vienīgais ko es daru ir rakstu un mēģinu noformulēt. Lai neaizmirstas, lai paliek atmiņā.

Ir tik grūti sevi kontrolēt vakaros. Naktīs. Itsevišķi pēc astoņiem vakarā es sev vienkārši nespēju pavēlēt. Noturēt rāmjos. Nejust. Gluži kā tāds vilkatis. Es palieku tik nekontrolējama. Mans pasaulīgais skumjums mani dedzina. Un vienīgais kas glābj ir ierušināšanās gultā starp spilveniem un aizmigšana. Nejušana. Tikt klāt jaunai dienai un izkūņoties no tā stāvokļa. Ir pagājuši jau vairāki mēneši un nekas vēl nav mainījies. Šis viss gads ir kā tāds liels pārbaudījums man. Tā vien šķiet ka dzīvei ir ieslēdzies kaut kāds challenge uz mani. Cik daudz es varēšu, cik daudz es turēšu. Un tā paiet dienas. Dažās es atrodu sevi mazliet vairāk, dažās aizmirstu pavisam. Būtība paliek viena - tos jaunos pamatus uzcelt ir sasodīti grūti ja nav nevienas stabilitātes pie kuras pieķerties. Un mazliet patverties.
Tādas konstanti skumjas acis.
Kur tu rodi mieru, brīdī kad viss apkārt ir falling apart un es vienkārši nespēju paveikt to - put your shit together - misiju.