Pusizdzerta kafijas krūze. Nosaluši pirksti un milzīgs nelabums. Vakardienas Lieldienu svinēšana šodien man ir atnesusi "nenovērtējamas" sekas ar kurām man nesanāk cīnīties vai novērst. Atliek vienīgi pievērt acis un izdzīvot šo sajūtu. Šādā stāvoklī mani nervu gali ir pilnīgi vaļā. Viss ir dubultā. Visas sajūtas saasinās. Var dabūt no sevis ārā tik daudz. Patiesības.
Labi, ka šādi stāvokļi mani nepiemeklē bieži. Pat neatceros, ja godīgi, kad pēdējo reizi šādi jutos.
Šodiena ir citās krāsās.

Ieslēdzu sildītāju un ieritinājos zem segas. Šovakar es skatos Californication un nedomāju. Gaidu, kad satikšu Viņu šovakar. Šķiet tur nekas daudz vairs nav palicis. Es nezinu vai es spēju tā cīnīties. Pierādīt. Kas vienreiz ir saplēsts vai maz ir iespējams salīmēt atpakaļ? Ņemu mazus gabaliņus un lieku kopā, bet ja nav pretimnākšanas, es atduros vienkārši pret sienu. Bet tik ļoti vēl gribās šo vienu nakti. Pēctam viss būs savādāk. Es iekšā to tik ļoti jūtu. Tāds pārmaiņu laiks it visā. Nepietiek ar to, ka ir jāmeklē darbs, vēl ir jāmeklē sevi, jāmeklē viņš. Bet visam man nav spēka. Kad visa pasaule ir sadalījusies miljons gabliņos. Kā tāda puzle. Visa dzīve. Meklē pazudušos gabaliņus, liec kopā to lielo bildi, meklē, domā..Tā bez apstājas. Puzle ar miljons gabaliņiem. Sāc ar vienu pusi, sašķiro pa krāsām, nozīmēm, bet tāpat viss nenotiek tik ātri kā gribētos. Man gribas salikt to mūsu puzli, arī savējo. Arī manas pasaules mazumu lielajā. Bet visu jau nevar.

Labi, ko tur daudz. Visam laikam ir savas beigas un savi iznākumi. Tas ir vienkārši jāpieņem. Žēl, ka manai sirsniņai to ir grūtāk pieņemt un saprast. Kad sažņaugti sāp, tad prātam ir grūti klausīt. Vairs nekādu asaru, ir mans jaunais mērķis. Nedrīkst taču tā. Pietiek pazemoties un ļauties vājumam. Es nedrīkstu tā vairs sev darīt. Man vajag kļūt stiprākai. Šī nakts ir pārbaudījums man. Pārbaudījums cik daudz varu izturēt. Kad es, viens mazs zaķis, skrienu ar galvu sienā un visu laiku atduros pret aukstumu, ir jāmāk vienā brīdī apstāties. Šovakar bija pēdējā telefoniskā saruna. Aj bet nē, vēl būs viena. Pavisam īsa un mazliet vēlāk. Tādi kā atvadu vārdi!?! Vai vienalga kā to sauktu. Es pat īsti nemāku vārdos vairs noformulēties un saprasties ar sevi. Jo prāts man saprot visa jēgu un nozīmi un pieņem jaunos uzstādījumus, sirdij ieskaidrot ir grūtāk. Viņai ir grūtāk pieņemt patiesību un sadzīt. Visam ir nepieciešams tikai laiks vai ne? Neko taču vairāk nevajag. Tikai laiku, kas sadziedē un saliek kopā.
Bija viss tik viegli pirms Viņš ienāca manā dzīvē. Un tagad ir viss pavērties tā, ka Viņš ir visi mani iemesli. Un ta vienkārši nedrīkst būt. Kas ir tas, lai es spētu sadzīvot ar šiem lēmumiem un iznākumiem? Kas būtu jādara man, lai man tik ļoti nesāpētu beigas un visi jaunie aizsākumi? Lai es atrastu savu vietu un to vieglumu. Kaut kādām instrukcijām taču ir jābūt. Žēl ir par to, ka visām lietam dzīvē ir derīguma termiņi. Ne tikai lietām, sezonām, notikumiem, bet arī cilvēkiem, draugiem un attiecībām. Visam ir savi derīguma termiņa cipariņi un noilgums. Un tad, kad tu pārkāp to derīguma termiņa laiku tu sāc indēt pats sevi. Pats savu pasauli un sirdi. Žēl, ka dažkārt es nemāku apstāties pie tā izlietošanas termiņa, gribās skriet un mesties pāri visiem cipariem, noteikumiem un normām. Gribās pārsvītrot veco un uzlikt jaunu birku virsū. Bet nevar. Nevar. Sasodīts, nevar.
Paliek tikai saindēšanās un sekas ar kurām ir jārēķinās un ar kurām sadzīvot. Labi, ne sadzīvot, bet izdzīvot gan.
Man dažkārt ir grūti saprast, par ko mana mazā zaķa sirds tiek tik ļoti sodīta. Tā vien šķiet, ka viss notiek vienlaikus.
Kā lai neskumst?
Kā lai dzīvo bez skumjām acīm, ja pamats nav nostiprināts un kaut kur grimst.
Tik ļoti bēdīgs ieraksts, bet tāpat es nevaru sevi izrakstīt ārā. Vēl ir tik daudz.
Bet es nemāku noformulēt.
Neko nevaru.