Ieslēdzu sildītāju un ieritinājos zem segas. Šovakar es skatos Californication un nedomāju. Gaidu, kad satikšu Viņu šovakar. Šķiet tur nekas daudz vairs nav palicis. Es nezinu vai es spēju tā cīnīties. Pierādīt. Kas vienreiz ir saplēsts vai maz ir iespējams salīmēt atpakaļ? Ņemu mazus gabaliņus un lieku kopā, bet ja nav pretimnākšanas, es atduros vienkārši pret sienu. Bet tik ļoti vēl gribās šo vienu nakti. Pēctam viss būs savādāk. Es iekšā to tik ļoti jūtu. Tāds pārmaiņu laiks it visā. Nepietiek ar to, ka ir jāmeklē darbs, vēl ir jāmeklē sevi, jāmeklē viņš. Bet visam man nav spēka. Kad visa pasaule ir sadalījusies miljons gabliņos. Kā tāda puzle. Visa dzīve. Meklē pazudušos gabaliņus, liec kopā to lielo bildi, meklē, domā..Tā bez apstājas. Puzle ar miljons gabaliņiem. Sāc ar vienu pusi, sašķiro pa krāsām, nozīmēm, bet tāpat viss nenotiek tik ātri kā gribētos. Man gribas salikt to mūsu puzli, arī savējo. Arī manas pasaules mazumu lielajā. Bet visu jau nevar.