Ir tik grūti sevi kontrolēt vakaros. Naktīs. Itsevišķi pēc astoņiem vakarā es sev vienkārši nespēju pavēlēt. Noturēt rāmjos. Nejust. Gluži kā tāds vilkatis. Es palieku tik nekontrolējama. Mans pasaulīgais skumjums mani dedzina. Un vienīgais kas glābj ir ierušināšanās gultā starp spilveniem un aizmigšana. Nejušana. Tikt klāt jaunai dienai un izkūņoties no tā stāvokļa. Ir pagājuši jau vairāki mēneši un nekas vēl nav mainījies. Šis viss gads ir kā tāds liels pārbaudījums man. Tā vien šķiet ka dzīvei ir ieslēdzies kaut kāds challenge uz mani. Cik daudz es varēšu, cik daudz es turēšu. Un tā paiet dienas. Dažās es atrodu sevi mazliet vairāk, dažās aizmirstu pavisam. Būtība paliek viena - tos jaunos pamatus uzcelt ir sasodīti grūti ja nav nevienas stabilitātes pie kuras pieķerties. Un mazliet patverties.
Tādas konstanti skumjas acis.
Kur tu rodi mieru, brīdī kad viss apkārt ir falling apart un es vienkārši nespēju paveikt to - put your shit together - misiju.