Pavisam jauna diena, pēc divpadsmit stundu miega. Šķiet realitāte mani neskar. Vismaz vēl nav atmodusies manī. Telefons, jau paredzamā kārtā, klusē un neizdveš ne skaņas. Un es arī liekos mierā. Vismaz pagaidām, kamēr mana nerealitāte nav sasniegusi skaudro realitāti. Ir jāveido savi pamati un savas sienas. Nodrošinājumi un neaizskaramība. Man ir tik dziļš miegs. Gandrīz bez sapņiem. Vismaz ne tādiem ko es atceros. Tāds pilnīgs tukšums atmostoties. Bez nevienas sajūtas. Gluži kā manis nebūtu. Aizvelku sevi līdz virtuvei. Uzlieku vārīties ūdeni kafijai un izeju dārzā uzpīpēt. Apsēžos uz lielā krēsla, uzceļu kājās augšā un skatos debesīs. Šodiena ir mierīga. Mierīgāka par mani. Un man nav ne spēka, ne vēlēšanās pievērsties realitātei šodien. Vēl ne.
Rītdien pēc visiem bank holiday sāksies atkal meklējumi un izmisīgi mēģinājumi. Šodien es vēl ļauju sev nebūt tajā visā.
Šodien es hipnotizēju telefonu ar domu rast kādu zīmi, bet velti. Es zinu, ka viss ir beidzies. Un, ka turpinājumu nebūs. Turpinājums man ir jāveido sev pašai. Arī jauni pamati.