|
detsembris 20., 2016
 | 16:50
visu šodienu jūtos kā staigājoša tukša čaula, kaut kādi pēdējie rakstveidu darbi, kuru vienīgais mērķis ir savilkt uz augšu atzīmes (priekš kam tas vajadzīgs?), klusie telefoni ar tiem ar kuriem jāaprunājas un tā.
iegrimu murakami "norvēģu koksnē", un tas savā ziņā arī ir pie vainas čaulīgumam, tiek piedāvātas trulas sāpes arī nekontaktējoties ar sapņu tēlu. varētu teikt, ka murakami ir diezgan ģēnijs, bet ko gan šāds apzīmējums jebkādam tas vairs nozīmē?
remarkam ir mirstošas mīļākās grāmatu noslēgumos, dostojevskim grūti lasāmi stāsti par dīvainiem krieviem, sniketam uzmācīga vēlme izskaidrot vārdus. taču ar ko vispār ir pazīstams murakami? pirms tam tiku redzējis tikai 1Q84, kas (pēc nosaukuma lol) vedina uz domu, ka tā ir Orvela parodija, sevī iekļaujot Q, kas varētu apzīmēt apslēptus kodus vai tādas fantastiskas figņas.
tāpat grūti ir ielauzties domā, ka visi tēli ir japāņi, tātad 170 gari un iedzelteni. ka viņi tur rokās basketbola bumbas, staigā pa sniegu, spēlē klavieres vai orgasma laikā skrāpē muguru vai pie sienas tur amsterdamas kanālu plakātu.
visbeidzot, pēdējais ar kuru sādžā komunicējos vairāk par reizi/nedēļā, tā vien uzprasās pēc sava statusa nomaiņas februārī. tās ir mazliet dusmas, bet manuprāt, pamatotas. tāpat kā uz ballēm, arī koncertiem neviens neuzaicināsies. ir 20. decembris, ledus ir nokusis un no permanentā mitruma trotuāra bruģa gabali ir iekrāsojušies zilpelēkaināki. pie brauktuves daļas, kur pēc lietus veidojas peļķes, bruģis vairs nav redzams. ir pāris velosipēdisti un teiktu, ka +2 grādi.
|
|
|
|
|
|
|
Sviesta Ciba |
