|
februbaars 29., 2020
 | 00:03
no rīta bija tāds "ko nu, ko nu", ka aiz nelabuma beidzot uzslēju dzīvoklī telti. uzcelt laikam nav īstais vārds. divi šķērskoki un viss.
un ienācu ofisā pilnīgā "jipī-jē". nujā, kaut kas notika. kas, ja piepildīsies, būs kā ne tikai uzlidot, arī braukāt pa kosmosu. kā var tā uzplaukt. bet nu labi.
un tad atkal tiku nodzīts līdz tam, ka aiz (viegla, bet) naida bija jādarbojās. un pēc tam stundu (kas iekrīt šī ieraksta veikšanas sākumposmā) jālamājās. vismaz ir par ko. vai atbildības gatekeepings ir viena no tām lietām? bet nu labi, es pēc tā naida netiecos, un man tas nesagādā baudu, vai iemīlēšanos. lai gan šovakar, dzerot retu ūdens glāzi, atkal pārskatījos kādā sievietē. jo man likās kur redzēta, un jo ilgāk es pētīšu viņas seju, jo ātrāk atnāks atmiņā, kur tieši. nujā. aij. bet jā, mentāla izčekošanās. arvien biežāk. kaut kāds spētu nolasīt domas. lai gan nesen sāku sevi raustīt, cik ļoti vienkāršāk būtu bijis visiem atsīties, ka viss ir slikti. ha. tagad es to varu, varētu. bet tas ir par ilgu. arī citur.
jaa, par to naidu - ja ta butu viena reize ar emiliju - cheku peec 22, vai aizslegtam lejas drviim - varetu uzrakstit atseviski.
bet tagad tas ir katru dienu. paldies.
|
| 23:33
aldis kalniņš aiziet uz bāru un prasa dzeramo sodu.
kas vēl. vienīgais ko var pateikt, ka ofisā šodien bija forša čiksa, un vakars atkal tika viegli sapists. vairāk tāds neērtums, nevis sapists. bet ha. lai jau. vēl rozā lēcas acīs.
depresīvu čiekuru mūzika. "ja tie čiekuri ir depresīvi, man viņi jau nepatīk".
|
|
|
|
|
|
|
Sviesta Ciba |