r-r-r - 10. septembris 2016

septembris 10., 2016

02:20
argh. pēc mošanās uzzināju, ka no kubikainiem ingveriem tējā nekāda efekta nav, tādēļ nācās izdzert vēl divas krūzes ar rīvētu ingveru un klāt cepumiem, citādi tāda neizlietota sajūta. pēc tam izpļāvu pēdējo alus pudeli, kas mājā bija palikusi - tērvetes senci ar jūnija datumu un devos uz pilsētas pludmali.

cilvēku tikpat kā vispār nav, un no vieniem līdz diviem bija ellīgi karsti saulstari. centos palasīt kārtējo dostojevska stāstu no kopotajiem rakstiem - taču vai neērti stāvās smiltis pie vainas, vai kārtējais stāsts ar foršu sākumu, bet aizmiršanos ar smieklīgiem krievu uzvārdiem un jaunu cilvēku pieminēšana, bet parubījos uz pusotru stundu, kurās pat apakšbikses neizžuva, jo gulēju uz vēdera.

ap septiņiem biju gatavs braukt atpakaļ uz rīgu, pa priekšu kāpņutelpā izlejot ar mušām pilnu šampanieti un neaizskrūvētu gurķu marinēdi no miskastes maisa.
lēni purpinot ap astoņiem tiku līdz sādžas satelītmiestam - parkā notiek joga, piepumpēju riepu pirms šosejas un pafočēju ūdens torni pierozīgām debesīm, uzslēdzu mūziku.

Pa divi stundām esmu ticis līdz "āgenskalna čomskim", ko varētu diezgan nemūžam nepateikt - vienīgā kopīgā lieta ir ar velosipēdiem mazliet noklāts žogs, izkārtnes neesamība un ledusskapis ar aliem. ir glīša terase, glīšs lamināts(?), lampas un cilvēcīga tualete ar banānu roku putām. un galvenā atšķirība vismaz šovakar - iekšā kaut kāds dīvains čalis audi džemperī vnk neritmā spaida pogas. tho gata ziemas kovers bija diezgan nais, iespējams pirmā gata dziesma ar tekstu, kuru esmu noklausījies līdz galam. uz minūti satiku vienu paziņu ar kuru rudenī gaidījām diiv albumu un kurai tas albums no februāra jau ir vecs.

drusku pasēdēju (ak, kādēļ lejamais medalus nav tāds sūds kā uz rimi atlaidēm pirkts, silts un no pudeles?) un braucu mājās, lai pie jrt uz trotuāra ieraudzītu paziņas draudzeni ar kuru un dzintri kolātu izkāpām no viena autobusa pēc pozitivusa.
aizgājām pakaļ viņas veļukam un mināmies uz kā izrādās, mutuālo mikrorajonu. paša personīgā paranoja par tukšu riepu vai nogulētu bremžkluci jau bija pārgājusi, līdz viņa pārsita savējo riepu un atteicās no mana bikla mēģinājuma kaut ko darīt ar smilšpapīru, līmi un plastmasīgu tetovējumu. muldēdami par oslo vai filmām vai kasjaunsrīgā aizvilkāmies - jo transports >00:15 vairs neiet - līdz kādam šķiršanās punktam (viņa man joprojām ir parādā vienu grāmatu). stulbi.

rakstīju šito un paskatījos uz istabas stūri, kur stāv veļuks. veļuka nav. stundu kvernēja kāpņutelpā. lai dzīvo velosatiksme naktīs - lol, lāčplēša iela ar strādniekiem, kas dzenā pieparkojušos taksistus.

jā, the doors ir lielceļu mūzika. end of the night neliekas uzspīlēti lēna, un dūriskie kībordi ('smiltis, Manzarek!) piestāv klusajai gumijas švīkstēšanai, braucošām mašīnām un tukšumam, pie reizes šķietami atgādinot lo-fi datorspēles vai graudainas 70/80/90to amerikāņu filmas (hmm, ja tā padomā, daudz neesmu redzējis) ar nebeidzamu diennakts tumšās puses asfaltu. kas vēl? ā, uz nometņu ielas skrēja viena liela žurka, un drusku uzlaboju savas orientēšanās prasmes pa pārdaugavu atsprāguša telefona dēļ