Russian Strikes on Europe's NATO Members Now Inevitable

Ja begribi būtu pirmais, kas pakļūs zem potenciālas raķetes:
1) nešancē kadā militāro dronu vai tml. fabrikā
2) neapkalpo židomerikas armijas bāzi
3) neesi establišmenta poliskais ierēdnis Eiropā

Es protams ar visām piecām būtu par ķirurģisku Eiropas politiskās elites fizisku iznīcināšanu kā primo mērķi, bet diez vai tas tik jauki varētu notik un nez vai pats Karaganovs tam tic. Būs vienkārši tupa nobumbošana tajā pašā vīzē kā Irāna darīja ar Persijas līča žīdvergiem. Cerams tomēr, ka ka neaizies līdz "tactical nukes". Cerams, ka tas ir tikai preventīvs drauds, jo kāda jēga? Visu Eiropas sarūsējušo militāro musoru un pretestību var iznīcināt ātri, ņemot vērā tā stāvokli un jebkādas kompetences trūkumu. Eiropā nav kompetentu līderu nevienā sfērā. Pilns ar židogarhijai pakļautiem zema IQ, yes-man vergmenedžeriem, kas nesaprot ko dara, ja neskaita no augšas pavēlēto genocīdu pret baltajām titulnācijām.
Tāpat tautu masas neies karot šoreiz. Ir vai nu pediņi/trūni/liberāļi, kas nevar ar kailām rokām attaisīt skābētu gruķu burku, vai raiving murdernacisti kā es, vai būrnie un melnie, kas nav kontrolējami un organizējami. Pirmos sitīs mobilizētājus un viņi to zina. Es personīgi iedotu krieviem koordinātes uz vietējo politiķu un ierēdņu mājām. Milzīgs daudzums eiropas tautu cilvēku darītu to pašu. Epšteina režīma filiālei ir beigas un pats režīms stāv uz māla kājām.

Es tieši tā vienmēr sveicinu sievieti pārdevēju. Ja prasa, apstiprinu savu čurāšanas metodi.

Tā tās jaunās tehnoloģijas ienāk mūsu dzīvē. Šodien mums darbā āra žalūzijas mazgā ar dronu.

Tā tā dzīve paiet tēlojot.

Tādi pasākumi kā Eirovīzija ir balto cilvēku pazemošanas rituāls. Piekrītu Ulvim, tos, kas tam seko līdzi, jāmet šķeldotājā. Tie ir cilvēces atkritumi tāpat kā ļauds, kas tajā piedalās. Žīdu dročījamās zeķes.

by bitch by bitch slipinons slipinons tātad izsalcis gladiolu griezēs un vanna peļu pīzdiņu. ko tad domā, ka es tikai naidā dzīvošu visu laiku tikai atkopšos vienkāršu lietu izdaru un man vajag vairākas stundas nekustīgi gulēt lai savāktos, jo katru rītu pirmā lieta, ko izdaru ir iedzeru kafiju un uzpīpēju un jau maļos savās negatīvajās aspektās. it kā man nebūtu kaut kāds ierosmes avots, kas varētu mani tuvināt dabai. es, protams, skatos uz vīnogu lakstiem un pasaku sev, skaties, sazaļojis kā pozitīvā aspekta uzturētājs, bet iekšā vislaik maļu aizvainojumu, netaisnību un nesmukumu, ko esmu pats izveicis un ka pasaule nav tāda, kādai tai vajadzētu būt. lūk, nav tāda, kādai tai vajadzētu būt un kāpēc man ir jāizmaļ cauri sevi visa tā nepareizība un un nē nu nu nē onanē vistas kūts vistas peles un viņu pīpē ziedi ziede papīra pīlādži un piepe pacieta cietā un ko piesējās visu piesēja sienās klāt nevar vien atkratīties ko sienas sienas neko atpiņķerē sienāži āži un auklas āķi sena malkas siena malka sasien viņam rutki kabatā kur tu nes to pelnīti vai nepelnīti pelni pelnīši pulks āžu ausu garaiņi skaļi izteicieni bet es tikai gribu uzsist pa galvu metu nost no nest atmetu atmetu pakavi atmesti artisti ka tavu prāts ir klusāks par elektroauto prāts nerada vibrāciju garainis garais ainis aizvilka aizkarus auzu kari auskari austoši pārticis nolicis sapircis uzreiz redz, ka tam cilvēkam ir iekšējais piņķeris uzreiz distance bet tai pat laikā vienmēr mēs stāvam pie saimes galda un katram taču redzams kādas aproces kādas galvas cilpas katram taču viss ir redzams un skatās ja ir acis skatās ja ir acis galvā un pa acīm skatās un pa galvu skatās skatītāju cilts bet es tik savu celmu velku ar tačku ar ķerru mans auto modelis saucas ķerra izprintējiet hromētu uzlīmēšu uz dibena.

Vai kaut reizi dzīvē man būs sajūta, ka esmu gana laba?

Jā, ir lietas, par kurām, es uzsitu sev uz pleca, tomēr aizvien ar to ir bijis par maz.

Jo vairāk es izprotu sevi, jo labāk tas izskaidro dažas lietas manā dzīvē. Un tomēr - vai tāda birku piekarināšana sev ko maina? Vai sapuvis ābols no tā kļūst mazāk sapuvis, ja mēs to nosaucam smalkā vārdā? Priekš manis - jā! Ir bijis reizēm atvieglojoši saprast, ka es neesmu nenormāla, ja esmu savādāka kā citi. Ka varbūt tas nav tikai slikts raksturs un izlaidība. Vienlaikus tas zināmā mērā sagrauj arī cerības, ka kaut kas var mainīties. Jo vienmēr ir licies, ka es saņemšos un tad viss būs. Dažreiz tik ļoti gribētos būt vienkāršākai un pareizākai. Labākai?!

Pietrūkst vienkārša, cilvēciska siltuma.
Ir sajūta, ka es dodu un dodu, atdodu sevi visu. Bet vai ar to pietiek? Vai tagad es esmu gana laba? Un kam es gribu būt gana laba? Pati sev?

Diņķis Karībietis