Cita pasaule

Kāpēc vienmēr ceļā trāpās kas tāds, ko mēs nevaram iegūt? Un šajā cilvēku pilnajā pasaulē man pilnai laimei gribas tikai viena cilvēka ievērību. Zinu – to neiegūt. Zinu – mums katram savs ceļš ejam.
Sajūtas radam mēs paši, teica kāds un aizgāja tur, kur ir siltāk.

Cigarešu dūmi, alus un čalas. Katrs smaids brūnajās acīs šķiet kā balva, kas vinnēta vietējā loterijā.

Katru dienu arvien vairāk un vairāk ir sajūta, ka drīz kaut kam ir jānotiek.

Prom uz siltajām salām, svētki un hasta la vista /PV/

Skola. Tāds viegls un gaisīgs vārds un zinu, ka tikai līdz pirmajam mājas darbam. Pirmā siltā šalle un tad lai salst, lai kniebj kaut degunu nost. Ir tik labi, silti un gaiši. Gribas izkliegt to visu un dalīties, dalīties, dalīties.
Gaidu kad dikti, dikti pietrūks. Jau divas dienas gaidu, bet nepietrūkst. Vēlētos izīrēt sīčus, kurus aizvest līdz skolai ar milzīgu puķi rokās.
Jāsoļo tālāk un jāgaida. Ķerot pārmaiņu vējus, kas pūš aizvien augstāk un augstāk.

Tūkstoš smieklu izskan gaisā un tu tiem līdz. Nebēdnīgi, no sirds un elpu aizraujoši. Reibinoša apziņa, ka aiz stūra tevi negaida pilnīgi nekas. Nostājies Vecrīgas gaiļu vietā un kliedz, kamēr paliec bez balss. Basām kājām un lietū līdz sausa nav pat visniecīgākā apģērba vīlīte. Silta tēja un zvaniņi, tādi paši kā tie nebēdnīgie smiekli, kuriem tu uzdrīksties skriet līdz, lai kāds būtu laiks. Nekas tevi netur pie zemes, lido un apstājies tikai tad, kad pienāk nākamā izkāpšanas pietura. Dzīvo tur, kamēr jūti, ka atkal var pacelties gaisā. Līdzi tiem smiekliem, kas izskan tik dzīvi un netverami.

Sena indiešu leģenda vēsta ka, taureņi nodod ikvienu vēlēšanos tālāk debesīm. ^^

Iekrītot ūdenī gribas, lai kāds izglābj. Tomēr neviens pat netaisās nākt. Tā vietā, lai ķepurotos krastā saviem spēkiem, Tu sēdi un gaidi. Gaidi līdz āda atmirkst uz pirkstiem, bet ārā nelien. Pirms gaidīt - Vai skreilapas gasā tika izkaisītas?

Reizēm tas, kas tiek izdarīts bez vārdiem šķiet daudz krāšņāks un košāks nekā tas, kas izteikts ar vārdiem. Un tomēr man labāk tīk vārdi. Nē, ne tie kurus mēs izsakām skaļi dien dienā. Drīzāk man patīk tie, kas tiek izlikti uz papīra. Papīrs un vārdi ir kaut kas daudz apdomātāks, daudz... Es pat nezinu. varbūt drīkst lietot vārdu „dziļāks”?
Arī uz papīra var melot. Tomēr tad tie ir apdomāti meli, nevis izspļauts pirmais, kas uz mēles. Tad nepasprūk neapdomīgas frāzes. Lai gan arī rakstītu vārdu var nožēlot. Tiesa gan ne katrs māk virknēt vārdus uz papīra tā, lai tie aizrautu. Tas ir talants, kurš ne katram ir dots, un varbūt labi, ka tā, jo savādāk man nebūtu vēlmes apbrīnot tos, kuri raksta gan skaistas pasakas, gan realitāti, gan... Visu!

Tik daudz patiesību. Kaut kas, kas pirms mirkļa šķita patiess tagad vairs nešķiet un otrādāk. Kam lai tic? Varbūt vienkārši ir miljoniem dažādu patiesību un visas tās ir īstas?

Ja es būtu gliemezis es varētu izlīst caur sētas šķirbu. Tur mani gaidītu cita pasaule, citi gliemeži un citi zāles stiebri. Lietus būtu mans labākais draugs.
Tad es uzrāptos zāles stiebrā – tuvāk debesīm, zvaigznēm un lietum.

Izlasīju kaut kur...

"Nekad nepielaid nevienu par tuvu.
Kas pielaists par tuvu, to gribas paturēt,
bet paturēt nevar neko."


Laikam jau dzīve būtu nedaudz garlaicīga, ja visi klausītu šim padomam.

Ir tādas lietas, kuras tu nekad neaizsniegsi pat, ja izstiepsi rokas un pacelsies pirkstgalos. Ir arī tādas, kuras aizlido pa vējam tiklīdz tu palaid tās brīvāk.

Atceros tos vārdus, ka nekas jau no tā nemainīsies. Jau toreiz nodomāju, ka mainīsies gan, un mainās... Ai, ai... Kāpēc vienmēr ir tā vēlēšanās atskatīties? Tā nav labi darīt! Ienāca prātā sižets no bībeles, kur atskatījās un pārvērtās sālsstabos.

Dažreiz sanāk ieklausīties skaņās. Šodien tas bija mans Torņakalns. Māras ezerā, kur reiz bija Māras dzirnavas šļācas ūdenskritums, bet pāri ielai, kur ir Arkādijas parks var klausīties putnos un bērnu smieklos, bet ejot tālāk to visu nomaina suņu rejas.

Nav nekāds brīnums, ka Arnolda Auziņa un Reiņa Ādmiņa grāmata „Pārdaugavas spogulī”, vēsta:
Reiz beidzas viss. Saules stari apspīd Vecrīgas torņus, pārlec Daugavai, tad ierauga Torņakalna Lutera baznīcu, kas slejas debesīs kā mobilā telefona antena sarunām ar Dievu, jā, jāapzeltī tā ar, tad nomazgā Mārupītē, pa kungu Rīgas jumtiem kāpelējot, noputējušās kājas, uzrāpjas Arkādijā. Ēnas jau pagaisušas, dzīvie steidzas uz darbu, tikai sīkie mazie zvēriņi vēl iet rotaļās. Tad tie salec Ojāra Vācieša kabatās un prom ir.
Kā Dieva acs mirdz Māras ezers, plūst Mārupīte, pāri Arkādijai aust rīts.
-Bet kur tad ir tā jūsu Arkādija? Kāda tai adrese? Kā tur var nokļūt? - jautās šo rindu lasītājs.
-Ar septīto tramvaju! Vai tad jūs neesat lasījuši manu Viena bezdelīga...- brīnīsies Jānis Sudrabkalns .- Ar piekto vai desmito! - viņu pielabos mans draugs Juris Italo Veitners.- Diemžēl tikai ar desmito...- piebildīšu es.- Var jau arī kājām...- Un atkal kājas pašas mani aiznesīs uz manu bērnības zemi - laimīgo Arkādiju

(Lai nebūtu pārkāptas autortiesības: 142.lpp. Grāmata joprojām saucas „Pārdaugasvas spogulī” un es joprojām vēlētos to grāmatu, nevis sēri aplūkot bibliotēkā, bet turēt savā mājas plauktā.)

Šī savādā, savādā pasaule. Ir reizes kad viss šķiet tik brīnišķīgi skaists. Tādās reizēs šķiet neticami, ka turpat aiz stūra varētu būt savādāk. Mēs redzam tikai to ko vēlamies redzēt un neko citu. Es neesmu izņēmums, bet gribētos... Man gribētos lai es varētu iegūt visu, ko vēlos tikai ar vienu rokas mājienu pat, ja zinu, ka viss ko es vēlos man nemaz nav vajadzīgs. Pat, ja zinu, ka noteikti ir kāds iemesls kāpēc es nedabūju to, ko tik ļoti vēlos. Un vispār, lai kaut ko dabūtu ir jāpieliek pūles un, lai nokļūtu pie savas lielās vēlēšanās nedrīkst padoties tām mazajām. Labākais taču esot tas, kas ir nācis grūti. Tomēr, ai, cik kārdinošas ir tās mazās, kas izmētātas pa ceļam kā tādi sīki, spoži akmentiņi, kurus gribas pacelt atkal un atkal.

Es vēlos atkal redzēt saullēktu, kad visa zeme ir rasas un miglas pilna. Es vēlos sajust ziedu un zāles smaržas. Tai visā iebērt nelielu šķipsniņu griezes dziesmas un pavisam nedaudz meža burvības.

Dažreiz man šķiet, ka neko citu izņemot tevi man nemaz nevajadzētu. Zinu, ka tā ir tikai ilūzija, bet tomēr man patīk tai ticēt. Zinu, ka kādu dienu Tu iespējams aizbrauksi, bet „kāda diena” ir tālu un var arī nekad, nekad nepienākt. ^^

Ir visdažādākās rakstura šķautnes un ne vienmēr izdodas izcelt tās labākās.

Kā, lai Tev pasaka, ka negribu Tevi redzēt savā pasaulē, tā, lai pēc mirkļa, kad pārdomāšu Tu nedomājot atgrieztos?

Mazliet savādi sarunāties, ja katrs domā par citām lietām.