Cita pasaule

Dažreiz sanāk ieklausīties skaņās. Šodien tas bija mans Torņakalns. Māras ezerā, kur reiz bija Māras dzirnavas šļācas ūdenskritums, bet pāri ielai, kur ir Arkādijas parks var klausīties putnos un bērnu smieklos, bet ejot tālāk to visu nomaina suņu rejas.

Nav nekāds brīnums, ka Arnolda Auziņa un Reiņa Ādmiņa grāmata „Pārdaugavas spogulī”, vēsta:
Reiz beidzas viss. Saules stari apspīd Vecrīgas torņus, pārlec Daugavai, tad ierauga Torņakalna Lutera baznīcu, kas slejas debesīs kā mobilā telefona antena sarunām ar Dievu, jā, jāapzeltī tā ar, tad nomazgā Mārupītē, pa kungu Rīgas jumtiem kāpelējot, noputējušās kājas, uzrāpjas Arkādijā. Ēnas jau pagaisušas, dzīvie steidzas uz darbu, tikai sīkie mazie zvēriņi vēl iet rotaļās. Tad tie salec Ojāra Vācieša kabatās un prom ir.
Kā Dieva acs mirdz Māras ezers, plūst Mārupīte, pāri Arkādijai aust rīts.
-Bet kur tad ir tā jūsu Arkādija? Kāda tai adrese? Kā tur var nokļūt? - jautās šo rindu lasītājs.
-Ar septīto tramvaju! Vai tad jūs neesat lasījuši manu Viena bezdelīga...- brīnīsies Jānis Sudrabkalns .- Ar piekto vai desmito! - viņu pielabos mans draugs Juris Italo Veitners.- Diemžēl tikai ar desmito...- piebildīšu es.- Var jau arī kājām...- Un atkal kājas pašas mani aiznesīs uz manu bērnības zemi - laimīgo Arkādiju

(Lai nebūtu pārkāptas autortiesības: 142.lpp. Grāmata joprojām saucas „Pārdaugasvas spogulī” un es joprojām vēlētos to grāmatu, nevis sēri aplūkot bibliotēkā, bet turēt savā mājas plauktā.)