Cita pasaule

Tu nevari noķert vēju aiz astes tāpat kā ūdeni aizturēt saujās. Tomēr gribas censties un censties, jo ir taču skaisti.

Pilnas kabatas smiltīm un vārdiem. Smiltis ir smagākas nekā vārdi.

Tāda sajūta it kā lielais ziemas miegs būtu izgulēts.

Tu bradā pa laimīgām dienām.
Vakar šis zirnekļa tīkls tavā acu priekšā šķita liels, lipīgs un pelēki baiss, bet šorīt, kad rasa vēl nav zudusi un tu to laimīgi dzer no raspodiņu kausiem, tev pretī raugās tas pats zirnekļa tīkls, tik rasas un saulstaru pilns.
Pasaule ir savāda lieta.

Reiz man bija kleita, kurā griežoties svārku daļa atvērās kā saulīte. Lai gan stāvēju pagalmā uz lievenīša un kājās man bija bikses, sajūta bija uz mata kā toreiz.

Vecmāmiņas koka balkons, kļavu lapas un vējš. Bērnības draugu sauciens. Kāju dipoņa trepēs, vasarīgā kleita un pagalms. Todien mēs uzrāpāmies uz šķūnīšu jumtiem, kurus saulīte bija padarījusi silti tīkamus, un metām lejā kļavas „degunus”. Nekad nebiju zinājusi, ka krītot lejā no kaut kā augsta tie tā mācētu virpuļot. Gluži kā es un mana kleita, kuru katru dienu uzvilkt es nedrīkstēju.

Šodien kļavu lapu deguni virpuļoja no debesīm paši, bez mūsu palīdzības, bet sajūta bija tāda pati kā todien – mazliet vēsa, mazliet saulaina, mazliet pārsteidzoša un vējaina. Mazliet dīvaini tik ļoti atcerēties izjūtas. Es neatceros nedz cilvēkus ar kuriem biju kopā, ne to cik veca biju, nedz to kur mēs sēdējām. Atceros vienīgi cik laba sajūta bija kleitā, kas glaudās ap kājām un vējā plīvoja, un to, ka iepriekš nebiju zinājusi, ka kļavu „deguni” virpuļo krītot.

Neliela nostaļģija pēc Daugavas. Gribas sēdēt uz tām kāpnītēm, skaitīt viļņus un pļāpāt par lietām, kas tai brīdī šķiet nopietnas.

Jau simtu pirmo reizi secinu cik maz tu mani pazīsti. Nezinu vai par to ir jāpriecājas vai nē. Vispār man pat zināmā mērā prieks, jo es tik ļoti cenšos neatbildēt uz taviem jautājumiem, kas saistās ar mani. Es cenšos tev melot tā, ka ausis kust, un zināmā mērā tu tici. Reizēm gan tieši tas, ka tu tici, mazliet sāp. Man gribētos, lai tu redzi man cauri un pasaki - Pietiek! Tu tikai mētājies ar gudrām frāzēm un padomiem, kas mani tracina.

Apņemšanās salauzta. Atkal viss jāsāk no gala. Es sākšu.

-Nāc sēdēt šeit! Es šodien viena...
-Nē, man savs sols mīļāks!

Kaut kāda pabiraina sajūta palika. Varbūt nevajadzēja...

Kāds vienmēr ies ātrāk nekā Tu. Katram kam gadās paiet garām ir kāds sapnis. Pilna pasaule cilvēku un sapņu. Kas notiktu, ja tie visi piepildītos? Vai paliktu kaut kripatiņa cerību un ilgu? Izsapņoti sapņi. Loloti sapņi. Mīlēti sapņi. Ienīsti... Tava sapņa piepildījums ir viena soļa attālumā, bet Tu nobīsties. Nepiepildīti sapņi un ilgas. Varbūt, ja Tu nenobītos, sapnis piepildītos, bet vai tad Tu kļūtu laimīgāka. Varbūt sapņi nepiepildās, kad nav radies sapnis ar ko aizvietot iepriekšējo? Mūsu sapņi ir mūsu mērķi, vai varbūt mērķis ir kaut kas cits?

Kāpēc ar labiem cilvēkiem reizēm atgadās neforšas lietas? Tā taču nedrīkstētu notikt! Kāpēc saka, ka tieši nezāles neiznīkst un tā nesaka, piemēram, par maijpuķītēm?

Reiz bija teikums, kas nejauši izjuka, skriedams līdzi visiem pilsētas vējiem. Putekļi apraka sīkumus un nebija vairāk nekā. Sajūta, ka teikums ir atņēmis daļu kaut kā. Nebija atmiņu. Tikai rets jautājums karājās gaisā, līdz tā gaisma izdzisa, ļaudama jautājumam saplūst ar apkārtni kā treknam hameleonam. Gadi... Neveikls „sveiki” no divām pusēm. Mazliet kolas un pretīgas garšas viskijs. Smiekli par šo un par to. Jautras valodas, lēti joki. Zagļi, un tumsa. Nebūs vairāk nekā tik draudzīgs „sveiki”, kas atbalsosies ielā, kāpņu telpā un zvaigznēs. Nevajag vairāk neko, lai teikums paliek tur, kur tas bijis.

Sapņi piepildās, bet Tu bēdz un aizbēdz. Lēnāk, lēnāk, pavisam lēni... Sniegs, kas klāja zemi šonakt, no rīta šķiet izsapņots. Pasniegt Tev sauju sniega. Balts, tīrs, vēss un reizē silts. Tas nedaudz garšotu pēc cukura vates un smaržotu pēc meža zemenītēm. Tajā būtu kripatiņa pavasara un saules gaismā tas vizuļotu rudens krāsās. Lēnāk, lēnāk, pavisam lēni...

Šodien laimīgi vispārākajā pakāpē. Tumsa, smiekli, zvana skaņas. Klusas čalas, mazliet mīlestības un brūkleņu ievārījuma. Dažas asaras uz meitenes vaiga. Varbūt no laimes? Smaids... Viegls rokas pieskāriens, klusums un vējš. Naktī sniegpārslas tik tikko jaušamas. Novelkam baltu svītru Brīvības ielas garumā, uzliekam kāju uz tās un ejam aizvērtām acīm līdz pasaules malai. Zvanu skaņas, sniegs un mākoņi. Viss sagriežas tumsā, klusumā un vējā. Mazliet smeldzīgi. Tukšums pilns laimes.

Mēģinu salasīt krāsainas gaismas atblāzmas, tumšajās Rīgas ielās. Pārāk spoži. Sniegpārslas sagriezās virpuļu virpuļiem. Gribētos sagriezties līdzi. Nedrīkst! Nebūtu pieklājīgi, kāds sauc. Kāpēc? Kāpēc tas, kas bija pieklājīgi tad, kad tev bija trīs nav pieklājīgi un pareizi tagad? Kāpēc tu nesmaidi pretī, kad tev uzsmaida garāmgājējs? Varbūt pārāk daudz krāsaino lapu šoruden sabāzts lielajos, melnajos maisos. Sētnieks būs pārcenties – tomēr tam tāds darbs. Liels, biezs, melns rāmis apkārt visam. Kāpēc dažiem mīļākā krāsa ir melna?
Pārāk maigi lapas no debesīm krīt, pārāk silti saule šoruden spīd, pārāk... Viss jāiebāž lielā, melnā plastmasas maisā. Tāds darbs, tāda ikdiena. Varbūt atnāks kāds rūķītis no pasaku filmām un lielo, melno plastmasas maisu pušu griezīs. Tad gan sētnieks lamāsies un dusmīgi vicinās kulaku pakaļ šim nebēdnim ar viltīgo smaidu. Tikmēr tas būs lielā gabalā un atkal pasaulē iestāsies miers, un atkal sētnieki ķersies pie lieliem, melniem plastmasas maisiem. Uz sekundes simtdaļu lapas būs griezušās virpuļu virpuļos pretī saulei, kas debesīs smejas uz nebēdu. Viņai ir labi, viņa ir tālu un tomēr reizēm skumst... Vai gan tamdēļ pēc siltās vasaras nenāk rudens? Rudenī ir dienas kad saulīte skumst, piemēram, šodiena.

Mazais zilonēns Tims, lielām, izbiedētām acīm allaž raudzījās uz pasauli. Šodien viņš skaitīja mākoņus un ar savu snuķi maisīja ūdeni peļķē. Zilonēnam reiz tika teikts, ka pēc rudens nāk ziema. Viņš gaidīja. Reiz ziema bija redzēta un tā Timam bija patikusi. Tagad bija jāgaida atkal! Cik ilgi? Māmiņa teica, ka viens gadalaiks nāk pēc otra un nekad nesajauc savu kārtību, tomēr, ja nu ziema būs klāt nevis rīt, bet parīt? Kāda tā izskatīsies šoreiz? Vai tāda pati kā iepriekš?

Rotaļas ar atmiņām. Ir reizes, kad tās ir smeldzīgas un reizes, kad tās ir prieka pilnas. Viss atkarīgs kādu kļavas lapu šai reizē izdosies pacelt no zemes. Dzelteno, sārto vai zaļo...
Likās, ka tiek izdarīts, kas labs... Tikai likās. Apkārt ir tik daudz ilūziju. Gribas tikai tās skaistās. Viss nav skaists un nevar būt savādāk nebūtu skaistajam fona. Divreiz nozagta bērnība. Rudens tik vilinoši smaržo pēc pavasara.

Lietus naktī ir daudzskaņains. Vispirms ir fons, kas atsitoties uz zemes veido vienu vienotu ritmu, Tam seko koku lapas un pilieni peļķēs. Laiku pa laikam kāda lāse nokrīt uz palodzes radot ko līdzīgu bungām. Brīžiem orķestri cenšas izpostīt vējš, bet viņam tas nesanāk. Vējš ienes orķestrī jaunas, skanošas vēsmas. Dažas sekundes ritms pajūk un atkal nostājas vietā. Gandrīz kā tad kad skolā bija jāmācās par pasaku sižetu konstrukcijām - kāpinājums, kulminācija, atrisinājums, atslābums un nobeigums. Šobrīd aiz loga laikam ir nobeigums.
Kāpēc neviens vēl nav iedomājies, ka biļetes varētu tirgot uz lietus koncertu?

Mežs, putni un zāles čaboņa. Šur tur iečaukstas pa zemē kritušam čiekuram. Smiltis, kas pārtop jūrā un jūra, kas cenšas pārrāpties pāri smilšu valnim, lai tiktu līdz mežam, kur sūnas smaržo pēc saules un priežu skujas izstaro vasaras aromātu. Kuram gan negribas tur nokļūt? Gribas izplest rokas un skriet pretī jūrai tāpat kā es skrietu pretī Tev, ja varētu. Jūra netiek pāri smilšu radītajam valnim. Viņai nesanāk. Vismaz šodien nē, un ne šai jūrai.
Es vēlos iet pāri saules tiltam un vēlāk saldā nogurumā iemigt smilgu paklātajā gultā, bet attopos mājās.

Mūzika, mūzika, mūzika.... Daudz dažādu melodiju, dejas soļu, roku pāru... Viens fotoaparāta zibsnis un divas rokas, kas apvijas apkārt. Mazliet baisi... Varbūt pat skaisti, ja vien nešķistu, ka tūlīt, tūlīt baltajā kleitā paliks cigaretes izdedzināts caurums. Saspringta vārdu apmaiņa, kas taustās pēc kaut kā gaiša un viss beidzas. Cita deja... Mierinoši, patīkami... Miers... Divi roku pāri – sešas rokas - un solījums... Patīkama drošības sajūta. Varbūt nevajadzēja, varbūt vajadzēja riskēt un palūrēt tajā pasaulē, kurā nekad nav bijis lemts ieskatīties. Tomēr, sametas baisi un paliek tumšāk. Kāpēc pēc kaut kā ir tik lielas alkas, bet tiklīdz notiek, kas tamlīdzīgs tā parādās bailes? Varbūt nevajag domāt, bet ļauties? Kurā brīdī gan ceļojums ir jāaptur? Nezinu... Nekad tā nav bijis. Nekad tur nav būts, nekad nav mēģināts. Brīdis mēģinājumiem ir jau nokavēts. Tagad laikam vajadzētu zināt. Bet, ja nav ne jausmas arī tad kad vajadzētu zināt?

ar vienu vārdu var noķert vēju ar diviem sauli nu piedod, ka nepaspēju
un lai ar kā mums vēl daudz kā par daudz
ar vienu soli var pienākt tuvāk ar diviem klāt ar trijiem aiziet garām
un tālāk tālāk pats savā vaļā

skaiti man līdz 1..2..3.. mans nodoms ir mākoņos tīts

un ja kādreiz no brīva prāta kāds kādu tiešām pa īstam nesaprata
un lai vajag skaitīt līdz galam

skaiti man līdz 1..2..3.. mans nodoms ir mākoņos tīts
nāc man līdz aiz skaitļa 3.. ir viss un es būšu sev brīvs

ar vienu vārdu var noķert vēju ar diviem sauli nu piedod ka nepaspēju

skaiti man līdz 1..2..3.. mans nodoms ir mākoņos tīts
nāc man līdz aiz skaitļa 3.. ir viss un es būšu sev brīvs
/Tumsa/

Reizēm trūkst padoma un nav arī kam pajautāt... Patiesību dažreiz ir labāk noklusēt. Nē, tie nav meli, vienkārši klusums.

Tik daudz pozitīva un nekad nedarīta vai darīta kaut kad ļoti, ļoti sen. Sajūta tāda it kā jūra būtu uzsūkta sevī. Nezinu, laikam tāda laimīga sajūta un neliels nogurums.
Noslaucīt mākoņus, lai atguļoties zālē varētu skaitīt zvaigznītes. Spaidīt logu veramās pogas, samirkt rīta rasā un runāt, runāt, runāt. Septiņi no rīta tam ir piemērots laiks. Uguns sprakšķi un lietus lāses, sveces, zibens un mājas. Reizēm mājas sanāk kā vislabākais ceļojuma noslēgums, kuru bieži sanāk gaidīt pārāk ilgi, bet izdodas. :)