Cita pasaule

Es vēlos iespītēt vējam un parādīt viņam, ka mana pasaule nebeigs riņķot, ja uz tās nedzīvos viņš, pat, ja es jūtu, ka vējš to vairs nepūš un tā ap savu asi riņķo lēnāk... lēnāk... lēnāk... lēnāk... lēnāk... lēnāk... lēnāk... lēnāk...
Varbūt viena no daudzajām pasaulēm nomirs, jo uz tās vairs nebūs jūtama vēja elpa –ne siltā, ne aukstā, ne remdenā...

Ja, negribas, lai ziepju burbulis pārplīst, tad nedrīkst to aiztikt. Tomēr ieraugot gaisīgo kristāla bumbiņu, kas reizēm atspīd zilās, zaļās un rozā krāsās, gribas to paņemt rokās, pamest gaisā, sajust ziepju burbuli savās plaukstās. Piukš! Viens pieskāriens un krāšņās lodītes vairs nav. Sanāk daudzi, mīksti kristāliņi, kurus uz zemes gribēdams vairs nesaskatīsi.

Man patīk ķert tauriņus kanālmalas apstādījumos.

Es vēlos lidot līdzi kanālmalas pīlēm. Var jau būt, ka tas ceļš ved līdz Rīgas Zooloģiskajam dārzam. Tikpat labi es nokļūšu aiz trejdeviņām jūrām un trejdeviņiem mežiem kā teikts pasakās.
Es vēlos būt brīva no zemes zem kājām un lidot, lidot, lidot, lidot...

Smieklīgi ir iedomāties, ka viss ir mūžīgs.

Reiz kādam taurenis, uzmeklējis vislabākās lapas, izdēja kāpurus. Vai zināji, ka tauriņš izdēj oliņas un nomirst? Tāpēc nerunāsim par tauriņu, kas...

 

Kādā jaukā saulainā dienā no oliņām, kas atradās uz zaļajām lapām izlīda kāpuri. Tie bija mazliet tūļīgi, mazliet omulības pilni un izdomas bagāti. Viņi dzīvoja kopā, draudzīgi, omulīgi un galvenais viņiem nekad nebija garlaicīgi. Savu dzīvi viņi veidoja paši, neiesaistot tajā lielos tauriņus par kādiem reiz būs lemts kļūt pašiem. Tauriņi varēja lidot, bet kāpuri nē. Tauriņi pēc kāpuru domām vispār šķita tādas liderīgas un gaisīgas būtnes. Labi, ka viņi – kāpuri – nebija tādi. Gāja laiks un kāpuriem radās kopīgas ēverģēlības, kopīgas intereses un pamazām arī kopīgi pasākumi. Siltie saules stari sildīja, dažs ēda vairāk zaļo lapu, cits mazāk. Pienāca laiks, kad kāds kāpurs iekūņojās. Pārējie to nedarīja, jo vēl nebija viņu laiks. Viņi taču nezināja, ka šī oliņa ir nedaudz vecāka (vējš bija atpūtis to no kaimiņu lapām). Kāpuri sēroja par sava biedra lēno zušanu, bet draudzēties taču varēja arī ar kūniņu. Grūtāk tā kā bija, bet varēja. Kūniņai, lai gan jutās jocīgi tomēr ļāvās kāpuru un kūniņas draudzībai. Gāja laiks un pienāca diena, kad no kūniņas izšķīlās žilbinoši skaists tauriņš, raibiem spārniem, kas mirdzēja pretī saulei, spēka pilni un lidot griboši. Tauriņš apmeta loku, bet kāpuri, kas bija palikuši tur lejā, viņam vienmēr šķita vilinošāki par zilo debesu plašumiem. Katru reizi skaistais tauriņš atgriezās pie draugiem. Jā, viņš juta atsvešinātību. Kāpuri, lai gan uzņēma tauriņu draudzīgi un teicās to turpinām mīlēt, arvien biežāk sačukstējās savā starpā vai ilgi, ilgi nelīda laukā no zaļo lapu apakšpusītēm. Reizēm, kas tauriņš palika divatā ar kādu no kāpuriem, gadījās dzirdēt, ka tauriņš to un to nedrīkst dzirdēt, vai, kas vēl ļaunāk... Reizēm uzradās otrs kāpurs un tad kāpurs kāpuru vienmēr brīdināja: „Es tagad nevaru, te ir tauriņš!”. Reizēm, tad tie nolīda zem kādas lapas un sačukstējās ilgi un dikti, ļaujot tauriņam skaitīt mākoņus, kas peldēja pa zilo debesu jumu. Skaisti jau bez gala, tomēr viss, ko viņš vēlējās pazīt un pazina bija kāpuri. Kādu dienu, kāds drosmīgāks kāpurs teica tauriņam: „Laikam nav pieņemts, ka kāpuri draudzējas ar tauriņiem!”. Pirmo reizi skaistā tauriņa acīs iezagās asaras, kas mazliet pabojāja lidoņa krāšņos spārnus. Jūs taču zināt cik trausls „pūderis” rotā lidoņa spārnus.

Tauriņš saņēma spēkus un lidoja pretī saulei. Bieži viņam šķita, ka sāpina kāpurus, bet tikai saule varēja būt viņa draugs, kamēr viņš neiepazina tauriņus. Varbūt kādu dienu, kad kāpuri būs kļuvuši par tauriņiem viss atkal nostāsies savās vietās, bet vai tauriņš vēl to gribēs? Galu galā tie būs tie paši kāpuri, kas reiz teica: „Laikam nav pieņemts, ka kāpuri draudzējas ar tauriņiem.

Taurenis rodas no kāpura, un šīs pārvērtības dēļ tas simbolizē atdzimšanu un augšāmcelšanos. Izšķilšanās no kūniņas simbolizē to, kā dvēsele pamet ķermeni. Senajiem grieķiem taurenis nozīmēja dvēseli, bet ķīniešiem un japāņiem – nemirstību un prieku. Ķīniešu mākslā taureņi kopā ar plūmes koka ziediem simbolizē ilgu mūžu, bet divi taureņi nozīmē laimīgu laulību.

 

Tauriņš – mūžīgā prieka simbols ir cerības un atjaunošanās zīme.

http://www.liis.lv/kukaini/fakti.htm

Kur paliek nepiepildītie sapņi? Vai tie uzlido debesīs un kļūst par krītošām zvaigznēm? Tad, kad no debesīm krīt zvaigzne un tu to redzi, vari vēlēties...
Ja, pirmo reizi ej pāri kādam tiltam - vari vēlēties! Ja pirmo reiz baudi kādu ēdienu - vēlies.
Pasaule ir pilna ar iespējām vēlēties, jāprot tikai saņemt.
Dažreiz man nesanāk.

Gāju caur Rātslaukumu un pēkšņi ievilku elpu tik dziļi, dziļi, dziļi... Saplūdu ar debesīm un sauli, un sajutos tā it kā visa pasaule būtu pie manām kājām. Visi ceļi vaļā un ej, kaut uz visām debes pusēm. Man ir mērķis, bet, lai darīto, ko tā labā ir jauzraksta bakalaura darbs.
Gribu atdot sevi visu savam priekam un iemācīties šo to...

Sajutos nelietīgi...

Divas daļiņas, kas atraujas vēja pūstas. Vējam vienalga. Vējš ir draiskulis kam patīk spēlēties, kam patīk pūst savu elpu garos matos un koku zaros. Vējam patīk parādīt savu spēku un aizpūst divus smilšu graudus katru savā virzienā, ieraut katru savā smilšu virpulī. Viņi cenšas, viņi pretojas, viņi neredz... Viņi grib zināt, saprast, palīdzēt, atlaist viens otru un ļauties vēja izdomātajai rotaļai. Tikai nevar, jo gribas redzēt, zināt un but drošam, ka drīkst atlaist kādu pa vējam.

Samulsuši skatieni un neveiklības sajūta... Vēlēšanās un sarkana krāsa. Silts smaids pavada to visu. Pārsteidzoši silts un mirdzošs, tāds, kura dēļ varētu palikt labi, labi...
Nepaliek...

Reizēm gribas mazu kloķīti, kas pagriež atpakaļ laiku. Daudz nē, tikai lai izdzirdētu gaisā aizķērušos smieklus, saņemtu daļiņu siltuma un tos vārdus, kurus gribētos dzirdēt.
Neizdodas...

Varbūt zem sienas ir vajadzīgs parakties nevis mēģināt pārrāpties pāri?
Es salauzu lāpstiņu!

Nu, tā... Parasti es te apdzejoju visu to negatīvāko, bet šoreiz gribas tā pozitīvi. Kārtējās lietas ar, kurām gribas dalīties, bet ne ar pārlieku plašu publiku. Patiesībā ir vienalga, kas klausās, ja vispār klausās – pietiek ar apziņu, ka vārdi izskan publiskā bezpersoniskā vidē.

Vakardiena ir iedalāma četrās daļās, bet interesē mani tikai trīs, kuras var sabāzt gandrīz vienā maisā un tad sanāk divas daļas. Paliek negatīvai un pozitīvais. Ja vēl atceras, ka viss šai dzīvē patiesībā ir tāds kādu mēs to gribam redzēt, tad paliek tikai viena daļa. Šoreiz, lai tā būtu pozitīvā!

Daudz labu vārdu un svecītes liesmiņa. Smaidi, smaidi, smaidi... šokolāde... Smaidi, kas rāmītī paliks uz mūžu... Rokas, kas nelaiž tevi vaļā un, kuras rauj atpakaļ, lai gan jāiet uz priekšu. Izrādās tās rokas rāva atpakaļ citas rokas un varbūt tās citas... Fantāzija...
Smaidi, smaidi, smaidi, smaidi pat, ja tie neliekas iederīgi, bet smaidi un gaišs mirdzums. Siltums... Pārsteigums... Smiekli... Zibspuldzes... Zvaigznes... Paliek tikai prieks, kas rodas lēnām, bet pamatīgi.
Cilvēki, kas ir apkārt un sajūta, ka kaut kur tepat, tepat viņi vienmēr būs.

Reiz spēlējot kādu LS es rakstīju, ka vēlos piederēt visiem torņiem. Arī tagad es vēlos piederēt visam, kas ir bija un būs.

Tikai tad, kad viss beidzas izdodas saprast, ka nekas nemaz nav bijis tik traks... Ir atkal tāda pozitīva sajūta, kas mijas ar prieku par pavasari un apziņu, ka februāra vidū esošais pavasaris ātri var pārvērsties ziemā.

Man pieder daudz paralēlo pasauļu, lai nebūtu jādzīvo vienā – īstajā. Šodien es uzvilku gaišas drēbes, pat ziemas jaku, kas patiesībā ir rudens jaka. Man sala, bet šķita, ka tā būs krāsaināk – nebija. Man neizdevās saplūst ar debesu zilo, baložu pelēko, kaimiņmājas violeto... Es sajutos neiederīgi šajā krāsu jūklī, kuru gribējās uzsūkt sevī un apēst brokastīs.
Reizēm domas ir kā viduslaiku inkvizīcija, kurā es gribu, lai visi būtu atklāti pret mani, bet nemāku būt atklāta pret citiem.
Es vēlos, lai mani mīl un apbrīno, bet neko nedaru, lai to sasniegtu. Es vēlos, būt iedomīga un pašpārliecināta un es vēlos šovakar palikt mājās. Palīst zem segas un iedegt istabā sveces, kas piepildītu istabu ne tikai ar gaismu, bet arī ar smaržu. Es vēlos...

Reiz sen senos laikos, kā jau īstās pasakās, Sprīdītis gāja laimi meklēt. Viņš gāja un gāja... Piedzīvojumu viņam netrūka, un tomēr viņš attapās, ka īstā laimes zeme ir viņa mājas.
Apskaužu Sprīdīti. Varbūt man jāraksta jauna pasaka? Reiz sen senos laikos Lienīte gāja meklēt mājas, lai atklātu, ka tur ir tā laime.