Reiz kādam taurenis, uzmeklējis vislabākās lapas, izdēja kāpurus. Vai zināji, ka tauriņš izdēj oliņas un nomirst? Tāpēc nerunāsim par tauriņu, kas...
Kādā jaukā saulainā dienā no oliņām, kas atradās uz zaļajām lapām izlīda kāpuri. Tie bija mazliet tūļīgi, mazliet omulības pilni un izdomas bagāti. Viņi dzīvoja kopā, draudzīgi, omulīgi un galvenais viņiem nekad nebija garlaicīgi. Savu dzīvi viņi veidoja paši, neiesaistot tajā lielos tauriņus par kādiem reiz būs lemts kļūt pašiem. Tauriņi varēja lidot, bet kāpuri nē. Tauriņi pēc kāpuru domām vispār šķita tādas liderīgas un gaisīgas būtnes. Labi, ka viņi – kāpuri – nebija tādi. Gāja laiks un kāpuriem radās kopīgas ēverģēlības, kopīgas intereses un pamazām arī kopīgi pasākumi. Siltie saules stari sildīja, dažs ēda vairāk zaļo lapu, cits mazāk. Pienāca laiks, kad kāds kāpurs iekūņojās. Pārējie to nedarīja, jo vēl nebija viņu laiks. Viņi taču nezināja, ka šī oliņa ir nedaudz vecāka (vējš bija atpūtis to no kaimiņu lapām). Kāpuri sēroja par sava biedra lēno zušanu, bet draudzēties taču varēja arī ar kūniņu. Grūtāk tā kā bija, bet varēja. Kūniņai, lai gan jutās jocīgi tomēr ļāvās kāpuru un kūniņas draudzībai. Gāja laiks un pienāca diena, kad no kūniņas izšķīlās žilbinoši skaists tauriņš, raibiem spārniem, kas mirdzēja pretī saulei, spēka pilni un lidot griboši. Tauriņš apmeta loku, bet kāpuri, kas bija palikuši tur lejā, viņam vienmēr šķita vilinošāki par zilo debesu plašumiem. Katru reizi skaistais tauriņš atgriezās pie draugiem. Jā, viņš juta atsvešinātību. Kāpuri, lai gan uzņēma tauriņu draudzīgi un teicās to turpinām mīlēt, arvien biežāk sačukstējās savā starpā vai ilgi, ilgi nelīda laukā no zaļo lapu apakšpusītēm. Reizēm, kas tauriņš palika divatā ar kādu no kāpuriem, gadījās dzirdēt, ka tauriņš to un to nedrīkst dzirdēt, vai, kas vēl ļaunāk... Reizēm uzradās otrs kāpurs un tad kāpurs kāpuru vienmēr brīdināja: „Es tagad nevaru, te ir tauriņš!”. Reizēm, tad tie nolīda zem kādas lapas un sačukstējās ilgi un dikti, ļaujot tauriņam skaitīt mākoņus, kas peldēja pa zilo debesu jumu. Skaisti jau bez gala, tomēr viss, ko viņš vēlējās pazīt un pazina bija kāpuri. Kādu dienu, kāds drosmīgāks kāpurs teica tauriņam: „Laikam nav pieņemts, ka kāpuri draudzējas ar tauriņiem!”. Pirmo reizi skaistā tauriņa acīs iezagās asaras, kas mazliet pabojāja lidoņa krāšņos spārnus. Jūs taču zināt cik trausls „pūderis” rotā lidoņa spārnus.
Tauriņš saņēma spēkus un lidoja pretī saulei. Bieži viņam šķita, ka sāpina kāpurus, bet tikai saule varēja būt viņa draugs, kamēr viņš neiepazina tauriņus. Varbūt kādu dienu, kad kāpuri būs kļuvuši par tauriņiem viss atkal nostāsies savās vietās, bet vai tauriņš vēl to gribēs? Galu galā tie būs tie paši kāpuri, kas reiz teica: „Laikam nav pieņemts, ka kāpuri draudzējas ar tauriņiem.
Taurenis
rodas no kāpura, un šīs pārvērtības dēļ tas simbolizē atdzimšanu un
augšāmcelšanos. Izšķilšanās no kūniņas simbolizē to, kā dvēsele pamet ķermeni.
Senajiem grieķiem taurenis nozīmēja dvēseli, bet ķīniešiem un japāņiem –
nemirstību un prieku. Ķīniešu mākslā taureņi kopā ar plūmes koka ziediem
simbolizē ilgu mūžu, bet divi taureņi nozīmē laimīgu laulību.
Tauriņš –
mūžīgā prieka simbols ir cerības un atjaunošanās zīme.
http://www.liis.lv/kukaini/fakti.htm