Cita pasaule

Noķer vienu tādu balto pūku un vēlies vēlēšanos. Vēlies uzmanīgi – tā, lai baltais vieglums nesaķep no elpas pieskāriena vai pārāk mitru pirkstu glāstiem. Ievēlējies? Nu tad atdot pūku vējam, lai aiznes tavu vēlēšanos tur, kur tās mēdz piepildīties. Es zinu piepildīsies!

Ezera ūdens šovakar rāmi skalojas gar mazās saliņas krastiem. Saliņa ir tik niecīga, ka uz tās vietas pietiek tik tikko vienam cilvēkam, kas uz tās uzrāpjas tas sēž ezera vidū līdz tikko skardama ūdens virsmu, piebrauc zirnekļu noausta laiviņa, kurā var iekāpt, lai tiktu krastā.
Tikmēr var klausīties apkārtnes čalās. Rau, tik tikko ūdenszāles mēģināja iekarot ūdensblusas sirdi, bet tur tālāk sikspārnis, spārniem melniem kā nakts, lido pie sava drauga ieturēt naksnīgu maltīti. Tepat, gandrīz pie auss, nospindz ods, lai nozustu ezera krastā esošo laternu mestajās gaismās, kur viņu atplestām rokām sagaida naktstauriņu bars. Viņiem šovakar ballīte. Varbūt svin par to, ka uz saliņas sēdi tieši tu? Sēdi, gaidi un vēro, lai gan varētu peldēt pats.

Jau nezkuro dienu tāda sajūta it kā viss atkal grasītos atkārtoties. Gads pilnīgas laimes un ziņkārības, gads spoguļojoties iepriekšējā, gads gandrīz nekā un tad atkal tukšums it kā uz neatgriešanos. Nekad jau nevar zināt vai pēc otrā riņķa danča neseko trešais. Tāpat kā nekad nevar zināt – varbūt otrās dejas vidū kāds tevi paņem aiz rokas un izved no apburtā apļa.
Sajūta, ka sava vieta izcīnīta liek ieslīgt slinkumā.

īvot ir vērts dēļ katras dienas, tomēr dēļ tādas kā šī, jo īpaši. ^_^

Mans draugu pulks ir papildinājies ar 3 suņiem, 1 kaķi un 1 vardi. :D

Gribas noslēpties starp saules stariem. Skatoties saulē apžilbst acis un viss.

Ir tik stulbi sēdēt un bojāt sev garastāvokli tikai tāpēc, ka visas brīvdienas esi cerējis uz ne tikai vārdos izteiktu rīcību, bet arī darbos ieliktu. Varbūt tas, kas kaut ko sakās, ka vēlas darīt vārdos nemaz nevēlas to darīt darbos?
Rīt iešu bakstīt ar pirkstu autoostas kartē un atkarībā no finansiālā stāvokļa braukt tālu, tālu. Prom no bezjēdzīgās gaidīšanas. Bēgt tieši tad, kad zini, ka gaidīt vairs nav jēgas ir vismuļķīgākais, bet cerību tik ļoti negribējās iemest krūmos.
Sabiezinātas krāsas laikam ir jaukākas, jo netek cauri pirkstiem.

Vasara. Bruģakmens. Smelt pilsētas pelēkos putekļus saujām. Elpot. Kā būtu, ja saulē sasilušo bruģi aizstātu sūnas un laternu stabu vietā augtu kļavas? Vai tad tā tāpat sauktos mana Rīga?

Manī ir ieperinājusies vesela kaudze sīksīku laimīšu.

Par kritienu zemē domāšu, kad būšu nokritusi. ^^

Ir tādas sajūtas, kuras mēs radam un, kuras ir kā milzīga, milzīga bedre. Kā man gribētos, lai es tos vārdus, kurus reiz pateicu nekad dzīvē nebūtu teikusi. Varbūt tad nebūtu radusies tā elitārisma sajūta. Šonakt es par to domāju tik daudz, ka tā arī nejūtos izgulējusies. Kāpēc ir tādi cilvēki, kuriem tik ļoti gribas piekļūt tuvāk, lai gan viņi nāk no pasaules, kas acīm redzami nav savienojama ar tavējo. Pat, ja arī būtu, vārdi kā lodes kara laukā visu sajauc un saputro. Pasaule, kas reiz ir mēģinājusi raidīt zalves uz citu pasauli, nekad nekļūs par draugu pirmajai pat, ja lodes tikai nejauši paspruka. Nekas taču nenotiek tā pavisam nejauši. Tomēr man būs prieks par to dienu, kas spēs pierādīt, ka tā nav.

Gribas pieraksit šodienu, bet visi vārdi izbiruši no kabatām spēlē paslēpes istabas kaktos. Gribētos ierāmēt šodienu zeltītā rāmītī un pakārt pie sienas.

Katram cilvēkam ir savas sapnītis. Klasiskajiem mūziķiem savs, rokmūziķiem cits, man un tev vēl kāds cits. ^^

Piepildoties tikai patiesie sapņi. ^^

Man ir kāds man ļoti svarīgs draugs ar, kuru es aptuveni reizi mēnesī mēdzu izrunāties, lai mēģinātu visu sākt no gala.
Mēs nespējam viena bez otras draudzības, tomēr lielā plaisa starp mums neļauj uzbūvēt nedz jaunus tiltus, nedz atjaunot nojauktos un vienalga es zinu, ka visu ir iespējams uzcelt no jauna. Ir taču? Divu vēlme taču mums ir. Vai varbūt pienācis laiks pielikt lielu treknu punktu un meklēt citu dzīvi? Es nemācētu.

Aizver acis un kad atkal atvērsi, atklāsi, ka tādu pagājušo nedēļu nemaz nav bijis. Ir septembris, kuru kāds bagātīgi izkrāsojis zeltainos toņos. Debesis ir zilākas nekā jebkad piedzīvots. Kanālā atspīd pārsteidzoši daudz dažādu krāsu, kas pasauli vērš daudz dzīvespriecīgāku nekā tā varētu būt patiesībā. Tu nepacietībā gaidi kādus pārsteidzošus brīnumus pasaule ir pietaupījusi saldajam ēdienam un ir tā it kā pēc rudens nāktu ziema ar krāsainiem tauriņiem.

Man ir dažas skaisti sniegotas atmiņas/sajūtas, kuras nekad negribētos aizmirst.
Tādi rīti kā šis ļauj piepildīties manai vēlmei.
Biju aizmirsusi kādi izskatās apsniguši māju jumti.

Laistu atplestām rokām tevi tuvāk sev, bet tu nenāc.
Kāds man teica, ka pret cilvēkiem esot jābūt atklātākam...

Ūdens pīpes dūmi, kurus nepūtu es. Šampanieša glāze, kuru es nepasūtīju. Smiekli, ko smējos – aizlienēti no citiem. Joki, kas tika izteikti svešā mēlē.Tu saki, ka tev ir slikti, bet jau pēc sekundes smejies kā negudra.
Ja nezinātu, ka var būt arī savādāk, tad noticētu tam, kas notika un man kļūtu nelaimīgi.
Varētu iet dzert alu, bet man negaršo.

Kur beidzas iedoma, ka es nevaru un sākas patiesība, ka es nevaru? Es nevaru vairs izdarīt lietas, kas agrāk likās vienkāršas un pašsaprotamas. Kāpēc? Es it kā esmu tāda pati un tomēr nē. Varbūt es agrāk daudz vienkāršāk iztēlojos, ka varu un tāpēc arī varēju? Varbūt visa varēšana slēpjas fantāzijā, jo galu galā viss savā ziņā ir tikai iedomāts un iztēlots.

Pilna diena dažādu sīkumu. Gribas tos visus ierāmēt un rāmīti pielikt pie sienas, lai katru reizi, kad paliek skumīgi varētu uz to paskatīties un sapurināties.
Patiesībā man ir viena taustāma atmiņa, kuru ierāmēt un pielikt pie sienas, bet gribas jau tos cilvēku smieklus tur kolekcionēt.
Un, ai, cik skaisti bija smiekli viņu acīs un to tur bija daudz. Es viņas satieku tik maz, bet tas vienmēr ir tā jauki un no sirds. Tā ir ar viņām visām un varbūt, ka laba nemaz nevajag daudz.
Neparastā gaismiņu pasaule. Es beidzot biju tās vēderā.
Arī klusumam ir sava skaņa, tāpat kā rudenim ir sava īpašā smarža.

Pielaist sev tuvumā kādu bez smiekliem ir pārlieku grūti. Reizēs, kad gribas, lai kāds samīļo tu saproti, ka patiesībā jau neviena nemaz nav. Varbūt tās ir iedomas? Varbūt... Tik kā, lai tām pārrāpjas pāri?
Un tomēr es esmu laimīga. Tā savādi smeldzīgi laimīga.
Arī ar laimi ir savādi, tu jūti un smejies no sirds un tad...
Patiesībā arī labo vārdu var būt par daudz. Pārāk daudz labo vārdu liek baidīties no sevis un savām kļūdām. Viens solis pa kreisi un esi pievīlis labo vārdu cerības.
Jūtos kā bērns kam iedota nepiemērota rotaļlieta.

Es gribu dzīvot tā kā gribu,
bet it nekādi nesanāk.
Es nezinu, vai tas ir liktens
Mēs nezinām ko citi māk.


Un kur gan ir tie, laimes bērni
Ar sejām līksmi priecīgām,
Un kur gan ir tie, absolūtie
Ar smaida sejām nicīgām
/Leģions/

Tikai nevajag pārstāt dēļ mirkļa iedomas...

Vai var pārtikt no tiem jaukajiem taureņiem vēderā? Šodien man šķiet, ka var! Ir mazliet savādi, kad tu attopies nedzirdot ne vārda, ko tev velta citi. Savādi ir, kad pieķer sevi smaidām tur, kur tu to jau sen kā vairs nedari. Tikpat savādi ir, kad no ziemas miega tevi pamodina tramvaja zvaniņi, kas veltīti tev un nevienam citam. Kāpēc tos sauc par taureņiem? Jā, zinu, ka daži to sauc par vienkāršu knudoņu pakrūtē, bet tas man nešķiet gana labs vārds.
Tā dēļ laiks skrien simtiem reižu ātrāk.