Cita pasaule

Pielaist sev tuvumā kādu bez smiekliem ir pārlieku grūti. Reizēs, kad gribas, lai kāds samīļo tu saproti, ka patiesībā jau neviena nemaz nav. Varbūt tās ir iedomas? Varbūt... Tik kā, lai tām pārrāpjas pāri?
Un tomēr es esmu laimīga. Tā savādi smeldzīgi laimīga.
Arī ar laimi ir savādi, tu jūti un smejies no sirds un tad...
Patiesībā arī labo vārdu var būt par daudz. Pārāk daudz labo vārdu liek baidīties no sevis un savām kļūdām. Viens solis pa kreisi un esi pievīlis labo vārdu cerības.
Jūtos kā bērns kam iedota nepiemērota rotaļlieta.

Es gribu dzīvot tā kā gribu,
bet it nekādi nesanāk.
Es nezinu, vai tas ir liktens
Mēs nezinām ko citi māk.


Un kur gan ir tie, laimes bērni
Ar sejām līksmi priecīgām,
Un kur gan ir tie, absolūtie
Ar smaida sejām nicīgām
/Leģions/

Tikai nevajag pārstāt dēļ mirkļa iedomas...