readme.txt

drausmīgi. morāli kroplie bērni. stāsts tāds:

bija paredzēta uzstāšanās kroplajiem, garā atpalikušajiem bērniem. sociālajā aprūpes centrā. atbraucot uz turieni es sabruku. iestājās panika. jā, jo viņi ir savādāki.. viņi nav normāli. un man bail no tās depresīvās atmosfēras, tās slimīgās atmosfēras. bail no viņu skatieniem. nespēju paskatīties tiem cilvēkiem acīs. daži no mums raudāja. tas bija neizturami. nav iespējams izstāstīt to vārdos, cik ārprātīgi slikti man bija. jutos kā zoodārzā - viņi blenž uz mums, mēs uz viņiem. tādu cilvēku dēļ kā es viņi nekad neintegrēsies sabiedrībā.. bet nu piedodiet lūdzu - es dzīvoju starp normāliem, garīgi veseliem cilvēkiem un neesmu radusi atrasties starp garīgi atpalikušajiem. that was simply too much.. un lai cik skumji nebūtu - mūsu dārgā vadītāja aija nebrīdināja rumāņus un itāļus, ka būs šādi. tika teikts vien tas, ka braucam uz soc. aprūpes centru. un tur nu varēja būt dajebkādi cilvēki. tādēļ arī izrāde nenotika. šoka dēļ. skumji. tas ir patiesi nožēlojami, bet es nespēju ar to cīnīties