readme.txt

Cilvēki. Triloģija ar post scriptum.

Kristīne jutās drausmīgi. Pēc garas darba dienas viņa atvilkusies mājās iekrita gultā un kliedza. Kliedza par pasaules netaisnību, par draņķīgo pašsajūtu, bet galvenokārt par savu stulbumu. Nosviedusi lakādas zābaciņus istabas stūrī, viņa izplūda asarās. Viņai tas viss riebās. Tas viss absurds, kas ar viņu notika. Un pats absurdākais šajā visā mēslā, bija tas, ka viņai nebija spēka cīnīties pret to. Viņai bija problēmas ar alkoholismu, ko viņa skaudri apzinājās, un viņa cieta no hroniskas sevis ienīšanas. Lai nomierinātos, Kristīne paņēma cigareti un lika sērkociņa liesmiņai uz brīdi dejot vienā ritmā ar cigaretes galu. Ievilkusi trīs dūmus, viņa nodzēsa cigareti un histēriski saplēsa glāzi, kas gadījās pa ceļam, izšķaidot to pret sienu. Dusmas un naids. Viņa atkal ienīda sevi par savu vārgumu un nespēju cienīt sevi. Šoreiz par iemeslu histērijai bija kolēģes izmesta kritika par viņas pēdējā laikā augošo nespēju rakstīt sakarīgus rakstus, jo redz, teikumi esot muļķīgi veidoti un grūtības radīja izprast teksta nozīmi. Turklāt vietām bija izmantots slengs un necenzēti vārdi. Kristīne bija žurnāliste kādā no sieviešu žurnāliem, un laba turklāt. Viņa nolādēja savu māti un triecot televīzora pulti pret sienu, un sūtīja pie velna tos sūdus. Viņai bija apnicis rakstīt sausus rakstus par tēmām, ko neviena tāpat nelasīja. Ar piespiešanos aizgājusi līdz bāriņam, Kristīne paņēma vīna pudeli. “Pie velna ar to kodēšanos,” tā bija vienīgā doma, kas pēdējo divu minūšu laikā bija figurējusi Kristīnes samocītajā prātā. Paņēmusi glāzi viņa sev ielēja. Viņa jau bija pieradusi dzert viena. Vīrs viņu bija pametis dēļ citas, un tas smagi iedragāja viņas pašcieņu, jo “tā otra” bija neglīta, aprobežota sieviete, kuras intereses skāra vien kaimiņu aprunāšana. Kristīnes bijušais vīrs viņas kādā kokteiļvakarā bija iepazīstinājis. Kristīne pielēja glāzi trešo reizi un skaļi nolamājas. Viņa gribēja braukt prom no urbanizētās vides prom. Uz laukiem pie mātes. Glāzes tilpums arvien atjaunojās, un drīz vien Kristīne bija jau krietni iereibusi. Izmetusi tukšo pudeli miskastē, viņa devās uz guļamistabu ar domu iet gulēt. Novilkusi kostīma žaketi, viņa to iemeta stūrī pie zābakiem. Svārki devās tajā pašā virzienā. Pēc minūtes Kristīnes ķermeni sedza vien caurspīdīga mežģīņu apakšveļa. Izģērbusies kaila, viņa ieritinājās segā un aizmiga.

Tajā pašā laikā, blakus dzīvoklī tēvs sita savu sešgadīgo meitiņu par to, ka viņa bija netīšām izlējusi uz galda zupu. Novilcis viņas svārciņus, biksītes, paņēmis siksnu ar lielu metāla galu, viņš to sita. No sirds. Meitenītes māte, notupusies zemē, raudāja. Viņa raudāja izmisīgi un lūdzās lai viņš pārstāj, bet viņš nemitējās. Kad bija beidzis meitenīti sist, viņš zvērojošām acīm metās virsū mātei, saukdams to par nolādēto kuci, pretīgo raganas izdzimumu ar izļurkāto pežu. Viņš viņai iesita. Ar dūri pa degunu, līdz asinis sāka tecēt mazā straumītē. Tad pa vēderu, līdz viņa saļima ceļos un lūdzās žēlastības. Bet viņš tikai smējās ļaunu smieklu un noteica, ka viņš esot vīrietis, un tam ļauts ir viss. Un sita vēlreiz.

Tikmēr tā paša nama kāpņutelpā dūrās narkomāns. Cieši apsējis gumijas cauruli ap augšdelmu, viņš mēģināja uzpumpēt vēnu. Iedūris adatu ādā, viņš noraudzījās, kā asinis saplūst ar šķidrumu šļircē. Ielaidis heri vēnā, viņš savāca visus darbarīkus un devās prom. Viņa acīs bija manāma eiforija. Pasaule viņam neeksitēja.

P.S. Mīļo māt, šo es veltu tev, jo es neesmu nedz narkomāne, nedz alkoholiķe, nedz ciešu no vardarbības. Paldies tev.