readme.txt

nekad nebūtu domājusi, ka mani spēs izbiedēt jautājums: vai tev ir cigarete.. stāsts tāds:

ar māmiņu izbraukusi ar riteņiem nodomāju, ka šodien gan nekas savāds un dīvains nav noticies, visādi sviesci atklājušies.. īsi sakot - nekaa incanta, bet ai kā kļūdijos.. māte aizbrauca mājās un es devos ātrā riksī uz zoodārza pusi.. aizbraucu līdz estrādei, ieraudzīju savas 2 skolotājas un pie sevis nosmīnēju, ka pat gandrīz pie savām mājām esot, nevaru būt droša, vai nenobrauks garām kāds paziņa.. bet par to nav stāsts.. izdomāju - jāminās mājiņās..domāts - darīts.. braucu, braucu.. skatos - pretī nāk vīrietis ap 45 un viņam blakus simpātisks puika ap vecumu nu.. 13 gadi vai tml.. pēkšņi seko leģendārais jautājums... "es atvainojos, tev nebūtu cigarete?" viņš smaidoši saka.. es apmulsusi skatos te uz viņu, te uz vīrieti, un pasmaidīdama saku: "nē, diemžēl nav".. puika ironiski pasmaida un saka "es zinu ka tu pīpē" es pilnīgā nesaprašanā spēju izmocīt tikai "KO??" un viņš turpinot smaidīt atkārtoja sevis teikto.. es vnk ātri aizminos prom

puiku un tēvu redzēju pirmo reizi dzīvē.. ceru, ka pēdējo.. braucot mājās nespēju izprast, tas bija gļuks vai KĀ???